Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 21. septembris Modris, Matīss, Mariss
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas

DAUGAVPILS (DÜNABURG)

          Latvijas "dienvidaustrumu metropole" Daugavpils atrodas Daugavas krastos, apm. 220 km no Rīgas. Pēc iedzīvotāju skaita tā ir otra lielākā pilsēta valstī. Daugavpilī krustojas piecas dzelzceļa līnijas, seši autoceļi, ir lidlauks un kuģu piestātne. Agrāk tā bija arī viens no svarīgākajiem, visvairāk nocietinātajiem reģiona militāri stratēģiskajiem punktiem. Tūristi uz šejieni mēro ceļu galvenokārt tādēļ, lai apskatītu Daugavpils cietoksni - Austrumeiropas nozīmes fortifikācijas pieminekli.
          Vēsture. 1577. gadā, Livonijas kara laikā Latgalē iebrukušais krievu karaspēks ieņēma arī Dinaburgas pili, kas atradās Daugavas labajā krastā 19 km augšpus tagadējās Daugavpils. Piepils miesta iedzīvotāji aizbēga uz Šuņezera apkārtni, kur sāka veidoties jauna pilsētiņa. 1582. gadā, karam beidzoties, Polijas karalis Stefans Batorijs tās iedzīvotājiem par uzticību piešķīra Magdeburgas pilsētas tiesības, kādu nebija pārējām Latgales pilsētām.
          Pēc tajā pašā gadā noslēgtā pamiera starp krieviem un Stefanu Batoriju Davgavpils (tolaik Dinaburga) nonāca Žečpospoļitas pakļautībā. (Administratīvi tā ietilpa Pārdaugavas hercogistē.) 20 gadus pilsētā valdīja miers, bet jau 1600. gadā, kad sākās poļu - zviedru karš, Daugavpili ieņēma Sēdermanlandes hercogs Kārlis. Taču, ieguvis bagātīgu laupījumu, viņš atgriezās Zviedrijā. Tā kā Polija šajā karā zaudēja visu Vidzemi līdz pat Aiviekstes upei, poļu administrācija un katoļu misionāri jezuīti bija spiesti meklēt apmešanās vietu Latgalē. Par tādu Inflantijas stārasts līdz ar misionāriem izvēlējās Daugavpili. 1630. gadā jezuīti te nodibināja savu rezidenci un jau pēc gada atvēra pirmo skolu Latgalē.
          Taču jau 1654. gadā, sākoties Krievijas karam ar Poliju Ukrainas dēļ (tajā iesaistījās arī Zviedrija), Daugavpils atkal nokļuva karadarbības zonā. 1656. gadā pilsētu ieņēma, izlaupīja un nodedzināja krievu cars Aleksejs Mihailovičs. Cerēdami paturēt Daugavpili uz visiem laikiem, krievi pasteidzās to pārdēvēt par Borisogļebsku. Tomēr jau 1667. gadā pēc Andrusovas miera līguma parakstīšanas viņiem pilsētu nācās atstāt. Latgale, kas sastāvēja no Daugavpils, Ludzas un Viļakas stārastijām, galīgi tika pievienota Polijai. Kad karalis Jans Kazimirs 1677. gadā Latgalei piešķīra kņazistes statusu (księstwo Inflanckie), Daugavpils kļuva par tās galvaspilsētu - nākamo kņazistes laicīgās un garīgās pārvaldes centru. Turpmākajos gados Daugavpilī uz apspriedēm pulcējās Latgales muižniecība, rezidēja augstākie Inflantijas ierēdņi: vojevoda, kastelāns u.c. 1669. gadā te darbību atsāka arī jezuītu rezidence, bet 1685. gadā Daugavpils kļuva arī par Inflantijas bīskapijas sēdekli.
          Dramatisku pagriezienu pilsētas liktenī iezīmēja Ziemeļu karš. Cits pēc cita Daugavpili pārstaigāja sakšu, krievu, leišu un zviedru karaspēks. 1710. gadā pilsētā novietotais krievu garnizons te ienesa mēri, bet nākamajos gadu desmitos Daugavpils vairākkārt cieta plūdos un ugunsgrēkos. Nodega arī jezuītu rezidences, darbnīcu, skolu u.c. koka celtnes. 1737. gadā pilsētā sāka celt jezuītu klostera un baznīcas mūra ēkas, kuras pabeidza 1768, gadā.
          1772. gadā Polijas pirmajā dalīšanā Latgali kopā ar Daugavpili pievienoja Krievijai. Gribēdama šeit nostiprināties, tā ieplānoja spēcīga cietokšņa celtniecību pilsētā. Kaut gan projekts tika apstiprināts jau 1778. gadā, valdības komisija turpināja ilgstoši apspriest, līdz 1810. gadā vienojās par citu projektu. Tika atpirkti jezuītu nekustamie īpašumi (zemes gabali, klostera ēkas un baznīca), kuri atradās celtniecībai paredzētajā teritorijā. Lai to atbrīvotu, savus gruntsgabalus pārdot un pārcelties uz dzīvi pāris kilometrus augšup pa Daugavu nācās arī pilsētas namniekiem. Jaunajā vietā vienlaicīgi ar cietokšņa celtniecību (tā ilga visu 19. gs. pirmo pusi) izveidojās tagadējās Daugavpils vēsturiskais centrs.
           1826. gadā no Drujas uz Daugavpili pārcēla galveno Varšavas - Vīnes pasta ceļu un pabeidza arī pirmo Krievijas zīmju telegrāfa līniju, kas gāja caur pilsētu. Savukārt 19. gs. otrajā pusē Daugavpils kļuva par ievērojamu satiksmes ceļu mezglu: dzelzceļš 1860. gadā to savienoja ar Pēterburgu, 1861. - ar Rīgu, 1862. - ar Varšavu, 1866. - ar Orlu, 1873. gadā - ar Šauļiem. Pilsētu šķērsoja Pēterburgas - Varšavas šoseja, bet 1892. gadā atklāja kuģu satiksmi ar Vitebsku. Daugavpilī radās plašas dzelzceļa darbnīcas, attīstījās rūpniecība, amatniecība, bet jo īpaši - tirdzniecība.
          Smagus zaudējumus pilsēta cieta Pirmajā pasaules karā. Turpmākajā periodā agrāko saimniecisko nozīmi Daugavpils vairs neatguva - lielā mērā tāpēc, ka pilsētu krustojošās satiksmes līnijas pārgāja vairāku suverēnu valstu - Latvijas, PSRS, Polijas un Lietuvas - pārvaldījumā.
          Latvijas neatkarības gados (1918 - 1940) Daugavpils kļuva par galveno Austrumlatvijas tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības centru. Tajā rosīgi darbojās arī vesela virkne kultūras un izglītības iestāžu. 1921. gadā Daugavpils ieguva arī savu latviešu teātri.
          Pēc Otrā pasaules kara pilsētā sāka strauji attīstīt rūpniecību. Tās hipertrofētie apjomi veicināja darbaspēka pieplūdumu no visas PSRS un radīja pilsētā smagu demogrāfisko situāciju, kuras sekas būs jūtamas vēl ilgi.
          Apskates vietas. Daugavpils cietoksnis ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies 19. gs. pirmās puses cietokšņa paraugs Austrumeiropā. Tā celtniecība sākta 1810. gadā agrāko (16. - 18. gs.) nocietinājumu vietā pēc inženiera J. Hekeļa projekta. Būvdarbus stipri apgrūtināja tas, ka cietoksnim izraudzītā teritorija atradās zemā, purvainā apvidū. jau 1811. gadā Napoleona uzbrukuma priekšvakarā jaunbūve tika izsludināta par pirmās klases cietoksni, tomēr 1812. gada karā tam īpašas nozīmes vēl nevarēja būt.
          Pēc franču armijas padzīšanas no Krievijas būvdarbi atsākās ar jaunu sparu un turpinājās līdz pat 19. gs. vidum, kaut gan simboliski iesvētīts cietoksnis tika jau 1833. gadā. Ansambli veidoja cietokšņa iekšpusē izvietotās krievu ampīra stila dzīvojamās un saimniecības ēkas (projekta autors arhitekts Aleksandrs Štauberts), kā arī no agrākajiem laikiem saglabātā jezuītu kolēģijas baznīca līdz ar dzīvojamo ēku (18. gs.). Cietokšņa ārējā, nocietinājuma daļa sastāvēja no zemes vaļņa, astoņiem bastioniem, ravelīniem, ārējā aizsardzības vaļņa ar nosegtu ceļu un glasisu Daugavas labajā krastā, kā arī no priekštilta nocietinājumu sistēmas upes pretējā krastā. Aizsardzības būvju apdarē bija izmantots meistarīgi apstrādāts laukakmens.
          Otrajā pasaules karā ansamblis zaudēja skaisto baroka arhitektūras pieminekli - jezuītu kolēģijas baznīcu, taču pārējās no pieminētajām celtnēm un nocietinājumiem apmeklētājs var apskatīt vēl šodien.
          Daugavpils (Dinaburgas) vēsturisko centru - kādreizējo jauno priekšpilsētu - veido 1828. - 1830. gadā celtu administratīvo ēku ansamblis. Zīmīgi, ka arhitekts Aleksandrs Štauberts, projektējot šīs ēkas, izmantojis Krievijas impērijas pilsētu apbūvei īpaši sagatavotus paraugfasāžu zīmējumus. Tolaik visā Krievijā izplatītā vēlīnā klasicisma arhitektūras raksturīgs paraugs ir arī bij. reālskolas ēka (celta 1835. - 1840. gadā) Ģimnāzijas ielā 32.
          Atļauja Daugavpils Sv. Pētera katoļu baznīcas celtniecībai pēc vietējās muižniecības lūguma tika iegūta jau 1838. gadā, bet tās būvdarbus pabeidza desmit gadus vēlāk. baznīcas arhitektoniskais veidols, kurā īpaši izceļas varenais kupols, atgādina Sv. Pētera katedrāli Romā.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs