Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 21. septembris Modris, Matīss, Mariss
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

CĒSIS (WENDEN)

          "Vidzemes sirds" Cēsis atrodas Vidzemes Centrālās augstienes rietumdaļā Gaujas krastos (90 km no Rīgas). Izceldamās gan ar apkārtnes skaistumu, gan savas slavenās pagātnes lieciniekiem, pilsēta ir viena no visiecienītākajām tūrisma vietām Latvijā.
          Vēsture.
Pilskalni un arheoloģisko izrakumu dati vēsta par Cēsu un to apkārtnes senu apdzīvotību. Jau 9. - 12. gs. šejienes Riekstu kalnā, Gaujas tirdzniecības ceļa malā pastāvēja nocietināta pils. Rakstos Cēsis pirmoreiz minētas 1206. gadā Latviešu Indriķa hronikā, kur aprakstīta priestera Daniela ierašanās misijas darbā pie vietējiem vendiem (pašreizējā pilsētas teritorijā dzīvojoši arī latgaļi). Domājams, ka Cēsu vāciskais nosaukums "Wenden" radies no vendu ciema "Wendekülla" vārda, bet latviskais "Cēsis" izveidojies no lībiešu vārda "kesti", t.i., viņpus (ar nozīmi "viņpus Gaujas").
          Cēsu turpmāko likteni noteica to atrašanās stratēģiski svarīgā vietā, proti, senlatviešu zemju Idumejas, Jersikas, Tālavas un Turaidas sadurā, kā arī nozīmīgu ceļu un Gaujas pāreju krustpunktā. 13. gs. sākumā, līdzās Riekstu kalnam uzceļot mūra pili, te nostiprinājās Zobenbrāļu ordenis, bet kopš 13. gs. beigām Cēsis ar savu rezidenci vairākkārt (1297 - 1330; 1429 - 1434; 1481 - 1561) izvēlējās Livonijas ordeņa mestri. Līdz 1224. gadam pie pils bija izaudzis arī ciems, kuram jau tajā pašā 13. gs. piešķīra pilsētas tiesības. 1413. gadā flāmu ceļotājs Žilbērs de Lanuā (Chillebert de Lannoy) Cēsis aprakstījis kā lielu, ar aizsargmūri apjoztu pilsētu.
          Pieaugot ordeņa varai, Cēsis kļuva par ievērojamu tirdzniecības centru - Hanzas savienības locekli. Pilsētai bija sava pašpārvalde, divas ģildes un Melngalvju sabiedrība. Mestrs te noturēja Livonijas ordeņa gada sapulces (vispārējos kapitulus) un pieņēma ārzemju diplomātiskās misijas, savas Hanzas lietas te kārtoja pārējo Livonijas konfederācijas pilsētu pārstāvji.
          Smags trieciens Cēsu labklājībai bija Livonijas karš (1558 - 1583), īpaši krievu karaspēka pastrādātās zvērības 1577. gadā pēc pilsētas un pils ieņemšanas. 1582. gadā saskaņā ar Krievijas un Polijas miera līgumu Cēsis nonāca Polijas pakļautībā, un pilsēta īslaicīgi uzelpoja vieglāk. Taču jaunu postu Cēsīm nodarīja poļu - zviedru (1600 - 1629) un Ziemeļu (1700 - 1721) karš, kā arī lielie ugunsgrēki 1671. un 1748. gadā. Pilsētai nenāca par labu arī tas, ka 1626. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs to atdāvināja savam kancleram Akselam Uksenšērnam, bet 1747. gadā ķeizariene Elizabete ar līdzīgu žestu aplaimoja grāfu Bestuževu - Rjuminu. Uzskatīdams pilsētas zemi par savu īpašumu, grāfs pēc 1748. gada ugunsgrēka daudziem Cēsu pilsoņiem aizliedza celt jaunas mājas nodegušo vietā, lielāko pilsētas daļu pievienoja pilij, ielas uzraka un apsēja ar labību. pamazām atspirgt Cēsis sāka tikai pēc 1759. gada, kad atsaucoties iedzīvotāju izmisīgajiem lūgumiem, Krievijas senāts pilsētai atdeva neatkarību un agrākās privilēģijas. (Pili un pilsmuižu 1777. gadā nopirka majors Karls Erdmans, vēlākais grāfs Zīverss, un viņa dzimtas īpašumā tā palika līdz pat 1920. gadam.)
          1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu. Tirdzniecības un amatniecības uzplaukums veicināja iedzīvotāju ieplūšanu, kapitāla apgrozību un celtniecības paplašināšanos pilsētā. 19. gs. vidū Cēsīs bija ap 2000 iedzīvotāju, bet beigās - jau ap 6500. pilsētas attīstību paātrināja arī Cēsu - Drabešu šosejas (1868) un Rīgas - Valkas dzelzceļa līnijas (1898) atklāšana.
          1879. gadā pilsētas rātes vietā nāca pēc Krievijas likumiem vēlēta dome, kurā 1897. gadā latvieši guva vairākumu. 1906. gadā pilsētas valdē bija vairs tikai latvieši. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā Cēsīs noorganizējās pirmā nacionālā karaspēka vienība - Cēsu rota, bet 1919. gadā te notika slavenās Cēsu kaujas pret landesvēru, kurām bija aizšķiroša nozīme Latvijas atbrīvošanās cīņu vēsturē.
          Neatkarīgās republikas gados Cēsis bija apkārtnes sabiedriskās un kulturālās dzīves centrs, kā arī viena no labiekārtotākajām Latvijas pilsētām.
           Apskates vietas. Kā ievērojamākās pagātnes liecinieces Cēsu tūristu uzmanību saista ordeņa pils drupas. Saglabājušās ziņas, ka sākotnēji Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki dzīvojuši pie vendiem viņu pilī tuvējā Riekstu kalnā, bet savu mūra pili uzcēluši ap 1218. gadu. Jau 14. gs. tā atbilstoši ordeņa satversmes prasībām pārbūvēta par konventa tipa celtni, kurā bijušas visas ordeņbrāļu dzīvei nepieciešamās telpas: kapella, kapitula zāle, ēdamzāle, guļamtelpas u.t.t.
          15. gs. beigās un 16. gs. sākumā ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs pili lika nostiprināt, piemērojot tās nocietinājumu sistēmu jaunā laika prasībām. Pils ieguva apaļos lielgabala torņus, tika pārbūvēti daži konventa korpusi un izvērsta plaša celtniecība priekšpilīs. Ordeņa zāle (tā atrodas pils rietumu tornī) šajā laikā iemantoja savu grezno vēlās gotikas velvi un polihromo sienu apdari, kuru pils apmeklētāji var aplūkot vēl šodien.
          Smagi postījumi pilij tika nodarīti 1577. gadā, kad to vairākas dienas pēc kārtas apšaudīja krievu karaspēks, un pils aizstāvji, nespēdami atvairīt uzbrukumu, bija spiesti celtni uzspridzināt. Pēc Ziemeļu kara (1700 - 1721) pili aizsardzības vajadzībām vairs neizmantoja. 1777. gadā pirmās un otrās priekšpils teritorijā pie t.s. Lademahera torņa uzcēla Jauno pili. 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā pils tuvumā tika uzceltas vairākas saimniecības ēkas (klēts, zirgu stallis ar ratnīcu u.c.), bet 1812. gadā grāfs Kārlis fon Zīverss iekārtoja pils parku, kura skaistums cēsiniekus un pilsētas viesus priecē līdz pat mūsu dienām.
           Otra monumentālākā viduslaiku celtne, kas apskatāma Cēsīs, ir luterāņu draudzes Sv. Jāņa baznīca (1283 - 1287). Šī trīsjomu bazilika, tāpat kā ordeņa pils, būvēta no vietējā dolomīta un ķieģeļiem. Baznīcā apbedīti vairāki Livonijas ordeņa mestri un ievērojami garīdznieki, kuru kapa pieminekļi pieder Latvijas 15. un 16. gs. dekoratīvās mākslas vērtīgākajai daļai. Īpašas ievērības cienīgi ir bazilikas rietumu portāla ciļņi (13. - 15. gs.), kapa piemineklis bīskapam Patricijam Nideckim (1591) un altārglezna "Golgāta" (1858). Pēdējās autors ir pazīstamais igauņu gleznotājs akadēmiķis Johans Kēlers (1826 - 1899), kurš savu mākslinieka karjeru iesācis Cēsīs kā mālderzellis. Baznīcā skan 1907. gadā pasaulsavenajā Valkera (E.F. Walker u.Co) firmā Ludvigsburgā darinātas ērģeles.
          Līdzās baznīcai, Rīgas ielā 24 redzama vecākā Cēsu dzīvojamā ēka (17. gs. ?), bijušās mūzikas un dziedāšanas biedrības "Harmonija" īpašums. Savukārt Rīgas ielā nr. 15, 16, 47 u.c. atrodas vairākas citas tipiskas 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma dzīvojamās ēkas. Piemēram, divstāvu mūra nams Rīgas ielā 16 ir tradicionālā trīsdaļīgā plānojuma celtne ar apvalka dūmeni (t.s. manteļskursteni) un pusšļauptu jumta formu. Šo ēku ap 1788. gadu sev uzcēlis kāds bagāts Cēsu tirgotājs. 
                    Rīgas ielā 7 atrodams t.s. rātsnams (18. gs. trešais ceturksnis) ar pilsētas ģerboni uz fasādes. Iespējams, ka sākotnēji šī ēka veikusi citas funkcijas un rāte savām vajadzībām to sākusi izmatot vēlāk. Liekas neticami, ka tik nozīmīga sabiedriska celtne varētu atrasties krietnā attālumā no pilsētas senās apbūves centra.
          Nonākot Rīgas un Pils ielu krustojumā, ir sasniegta kādreizējā pilsētas nocietinājuma mūra robeža - vieta, kur reiz atradušies t.s. Raunas vārti. Tuvējā Vaļņu (nr. 16, 18, 20, 22) un Palasta ielā vietumis vēl saskatāmas pilsētas aizsargmūra paliekas.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs