Sv. Jēkaba baznīca           

          Otrs rajons, kurā vēl joprojām nojaušamas tālas senatnes pēdas, ir Sv. Jēkaba baznīcas un cisterciešu klostera apkārtne. Pirms 1225. gada celtā Sv. Jēkaba baznīca vispirms atradās Rīgas priekšpilsētā (in suburbio civitatis Rigensis), t.i., ārpus vecās pilsētas mūriem, bet to iekšpusē tā nonāca tikai 1258. gadā. Acīmredzot tieši šajā dievnamā patvērumu un garīgo aprūpi guva ceļinieki, kuri nebija paguvuši iekļūt pilsētā pirms vārtu slēgšanas. Domājams, ka sākotnējā atrašanās vieta arī noteikusi celtnes uzbūves principu: pēc plānojuma Sv. Jēkaba baznīca ir tipiska lauku baznīca (Dorfkirche). Dievnams sastāv no kora, īsas trīsjoma draudzes telpas un torņa, kas novietots virs vidusjoma rietumu travejas un noslēdzas ar gotisku smaili. Kvadrātveida bezapsīdas koris, kuru sedz krusta velves bez nervīrām, norāda uz cisterciešu arhitektūras ietekmi. Baznīcai ir daudz līdzinieču starp Livonijas laika lauku dievnamiem (Rūjienas baznīca u.c.).
          Lielākie pārbūves darbi šajā celtnē, kas sākumā bijusi halles (varbūt pseidobazilikas?) tipa baznīca, notikuši 15. gs. Paaugstinot torņa mūra daļu (tam uzcelts otrais un trešais stāvs) un piebūvējot Sv. Krusta kapellu, dievnams tolaik pārveidots par baziliku. Kapellā kopš 1675. gada darbojās viena no pirmajām laicīgajām mācību iestādēm, resp., licejiem Rīgā. Tā saucās dibinātāja Zviedrijas karaļa Kārļa XI vārdā par Kārļa skolu (Schola Carolina). Šajā mācību iestādē kā pedagogs strādājis ievērojamais Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce (Brotze; 1742 - 1823).