Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 21. septembris Modris, Matīss, Mariss
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas

JELGAVA (MITAU)

          Zemgales lielākā pilsēta Jelgava atrodas Lielupes kreisajā krastā, pārejas joslā starp purvaino, mežaino Piejūras zemieni un auglīgo Zemgales līdzenumu (41 km uz dienvidrietumiem no Rīgas). Jelgavai aizvien bijusi īpaša loma reģiona politiskajā, saimnieciskajā un garīgajā dzīvē. Kaut gan pilsētas sejā vēl šodien nav izzudušas milzīgo Otrā pasaules kara postījumu pēdas, Jelgavā tūristu gaida sastapšanās ar lieliskiem vēstures un kultūras pieminekļiem, kuri glabā atmiņas par tām slavas un greznības pārpilnajām lappusēm pilsētas biogrāfijā, kad Jelgava bija Kurzemes un Zemgales apvienotās hercogistes galvaspilsēta.
          Vēsture.
Kā uzskata speciālisti, apdzīvota vieta tagadējā Jelgavas teritorijā, resp., uz garās un šaurās salas starp Lielupi un Driksas upi, sākusi veidoties jau tolaik, kad Zemgalē apmetušies pirmie iedzīvotāji. Nosaukumu Jelgavai devuši lībieši ("jaglab" lībiešu valodā nozīmē "pilsēta"). Vēstures avotos, gan ar vācisko nosaukumu "Mitau", tā pirmoreiz pieminēta 1265. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Konrāds fon Manderns tagadējā Pilssalā sāka celt nocietinātu mūra pili. Šī pils kļuva par ordeņa galveno atbalsta punktu cīņā pret nepakļāvīgajiem zemgaļiem. 1290. gadā krita pēdējā zemgaļu pils - Sidrabene un Zemgale tika iekļauta Livonijas ordeņa valsts sastāvā. Jelgavas pilī apmetās komturs ar 12 ordeņa brāļiem, kuri pārvaldīja novadu, sprieda tiesu pār vietējiem iedzīvotājiem un ievāca no viņiem nodevas. 14. gs. jauno zemes valdnieku mieru bieži traucēja leišu iebrukumi, kuru laikā Jelgavas pils vairākkārt tika nodedzināta un tika izpostīta arī tās apkārtne. Domājams, 14. gs. beigās Lielupes kreisajā krastā iepretim pilij sāka augt amatnieku un tirgotāju apmetne.
          Pēc Ordeņa valsts sabrukšanas un Kurzemes hercogistes nodibināšanas (1562) hercogs Gothards Ketlers, cerēdams kļūt par visas bijušās Livonijas konfederācijas valdnieku, par savu rezidenci izvēlējās Rīgas pili. Taču Jelgavas nozīme novada dzīvē nemazinājās. 1573. gadā tai piešķīra pilsētas tiesības, bet 1578. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes un Zemgales apvienotās hercogistes galvaspilsētu. Tajā sākās plaši celtniecības darbi, kā arī strauji pieauga iedzīvotāju skaits un turība. Kad 1596. gadā Kurzemes hercogisti sadalīja divās daļās, Jelgava kļuva par Zemgales pārvaldītāja Frīdriha rezidenci. Taču jau 1617. gadā tā atkal atguva apvienotās hercogistes galvaspilsētas statusu.
          17. gs. 20. gados, Polijas un Zviedrijas kara (1600 - 1629) laikā pilsētā divreiz iebruka zviedri un nodarīja tai lielu postu. Turpretī krasu, kaut arī īslaicīgu uzplaukumu Jelgava piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas perioda (1642 - 1682) sākumposmā, resp., 17. gs. 40. un 50. gados. Pilsēta strauji izveidojās par ievērojamu rūpniecības un tirdzniecības centru, kuram bija cieši sakari ar vairākām ārvalstīm - Angliju, Franciju, Krieviju, kā arī ar Kurzemes kolonijām. Hercoga Jēkaba laikā tika uzlabota Jelgavas nocietinājumu sistēma: pils un pilsēta tika apjozta ar vaļņiem un dziļiem aizsarggrāvjiem. 1658. gada rudenī Jelgavas pili ar viltu ieņēma un izlaupīja zviedru karaspēks. Hercogs ar ģimeni uz diviem gadiem tika aizvests gūstā. Pēc atgriešanās, pēdējos 20 valdīšanas gados, Jēkabam vairs neizdevās sasniegt hercogistes saimniecības pirmskara līmeni.
          Jēkaba dēla Frīdrihs Kazimirs, kura pārvaldījumā Kurzemes hercogiste atradās 1682. - 1698. gadā, sekojot tālaika garam, izšķērdīgi tērēja tēva iekrātos līdzekļus galma greznajai dzīvei un izpriecām. Ziemeļu kara priekšvakarā hercogistē sākās ekonomisks sabrukums. Kara gados Jelgavā pārmaiņus saimniekoja te zviedri, te krievi, te poļu sabiedrotie - sakši. Jelgavnieku smago stāvokli vēl vairāk pastiprināja bads un dažādas sērgas, kuras pilsētas iedzīvotāju skaitu samazināja par trešo daļu.
          1706. gadā krievi, atkāpjoties no Jelgavas, uzspridzināja pili un pilsētas nocietinājumus. 1709. gadā krievu karaspēks Pētera I vadībā Jelgavu ieņēma no jauna. Kurzemes hercogiste un tās galvaspilsētas likteni aizvien jūtamāk sāka ietekmē Krievijas impērijas politiskās un teritoriālās intereses šajā reģionā. Pēteris I panāca, ka hercogs Frīdrihs Vilhelms 1710. gadā apprecēja viņa brāļa meitu Annu Ivanovnu. Taču atceļā no kāzām Frīdrihs Vilhelms pēkšņi nomira. Par hercogu viņa vietā kļuva Ferdinands, kurš, atrazdamies sliktās attiecībās ar Kurzemes muižniekiem, turpināja uzturēties Dancigā. Lai pastiprinātu Krievijas ietekmi hercogistē, 1716. gadā Jelgavā pēc cara rīkojuma uz pastāvīgu dzīvi apmetās Anna Ivanovna. Par faktisko valdnieku Kurzemē kļuva Krievijas sūtnis. Valstī iestājās politiskā anarhija, kuru veicināja apstāklis, ka hercogam Ferdinandam nebija pēcnācēju.
          1730. gadā Anna Ivanovna kļuva par Krievijas ķeizarieni. Kad 1737. gadā nomira Ferdinands, Anna bez kavēšanās izmantoja savu ietekmi, lai Kurzemes hercoga krēslā iesēdinātu savu favorītu Ernestu Johanu Bīronu. Ar jaunā valdnieka svētību Jelgavā tūlīt tika uzsākta jaunas, grandiozas pils celtniecība, kuru vadīja tās projekta autors, Krievijas galma arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Taču iesāktie darbi drīz vien aprāvās. 1740. gadā Anna Ivanovna nomira un viņas ieliktenis Bīrons tika izsūtīts trimdā uz toreizējo Podoļskas guberņu. Jelgavas dzīvē sākās kārtējais ķildu, domstarpību un intrigu periods, kas ievilkās līdz pat 1762. gadam, kad ķeizariene Katrīna II reabilitēja Bīronu. kaut gan iekšpolitiskais un ekonomiskais stāvoklis hercogistē bija neapskaužams, Bīrons tūlīt pēc atgriešanās Kurzemē atsāka monumentālo Jelgavas un Rundāles piļu celtniecību.
           Jau pēc sešiem gadiem asās muižnieku opozīcijas dēļ Ernests Bīrons hercoga pilnvaras bija spiests nodot Pēterim Bīronam - pēdējam Kurzemes hercogam, kurš valdīja no 1769. gada līdz 1795. gadam. Hercoga Pētera laikmets Kurzemē kļuva ievērojams galvenokārt ar spožajiem sasniegumiem zinātnē un mākslā. Piemēram, 1775. gadā Pēteris Jelgavā nodibināja akadēmisko ģimnāziju, t.s. Pētera akadēmiju jeb Academia Petrina, kura kļuva par valsts garīgās dzīves centru. Viņa laikā Jelgavā atvēra pirmo grāmatu tirgotavu, nodibināja vēlāk slaveno Štafenhāgena spiestuvi, atvēra pirmo publisko bibliotēku. Galmā bieži rīkoja teātra izrādes ar slavenu ārzemju mākslinieku piedalīšanos. Tālaika Jelgavas garīgo kultūru raksturo aizraušanās ar misticismu un interese par slepenām savienībām (piemēram, jau 1754. gadā pilsētā bija nodibinājusies brīvmūrnieku loža). Jelgavnieku labākajās aprindās pielūdzējus atrada slavenie avantūristi Kazanova, Kaliostro u.c.
          1782. gadā, noguris no nemitīgajām sadursmēm ar muižniecību un galma burzmas, hercogs Pēteris apmetās ārpus Jelgavas, intīmajā Vircavas pilī (periodiski viņš uzturējās arī Svētes un Lustes pilīs). Par hercogistes turpmāko likteni Pēteris vairs īpaši nerūpējās.
           18. gs. nogalē Kurzemi pāršalca Franču revolūcijas (1789) atbalsis. Cīņu par ekonomiskajām un politiskajām tiesībām sāka Jelgavas namnieki, 1792. gadā te uzliesmoja t.s. dzirnavnieku dumpis. 1795. gadā līdz ar Polijas trešo sadalīšanu Kurzemes hercogiste zaudēja savu politisko statusu, hercogs Pēteris labprātīgi atteicās no troņa un hercogiste kļuva par Krievijas impērijas guberņu.
          Pēc Franču revolūcijas (1798. - 1801. un 1804. - 1807. gadā) Jelgavas pilī kā emigrants uzturējās vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII ar savu galmu. 1812. gadā Jelgavu ieņēma Napoleona armijas prūšu daļas, tomēr gubernatoram Sīversam izdevās iebrucējus atturēt no pilsētas izpostīšanas. Pēc tam, kad krievu armija ienaidnieku padzina, Jelgavas dzīvē iestājās ilgstošs miera periods. 1818. gadā pilsētā ieradās ķeizars Aleksandrs I, lai pasludinātu Kurzemes guberņas zemnieku brīvlaišanu.
          Spēcīgu impulsu Jelgavas tālākajai attīstībai deva jaunu dzelzceļa līniju atklāšana (1868. gadā uz Rīgu, bet 1873. gadā - uz Mažeiķiem). 19. gs. otrajā pusē Jelgavā tika uzcelti arī vairāki lieli rūpniecības uzņēmumi. Kopš 1863. gada, kad atcēla zemnieku pārvietošanās ierobežojumus, pilsētā ieplūda daudz latviešu, kuri drīz vien papildināja Jelgavas namsaimnieku, tirgotāju, amatnieku, skolotāju un ierēdņu aprindas. Pilsēta strauji pletās plašumā. 1914. gadā tās iedzīvotāju skaits jau pārsniedza 45 tūkstošus. 19. gs. otrajā pusē rosīgajā Jelgavas sabiedriskajā un kultūras dzīvē aizvien spēcīgāk izpaudās nacionālās atmodas centieni. 1895. gadā te notika 4. vispārīgie dziesmu svētki.
          Smagi Jelgavu piemeklēja Pirmais pasaules karš, kura sekas tika pilnīgi likvidētas tikai ap 30. gadu vidu. Taču Otrā pasaules kara postījumi pilsētā bija vēl daudz briesmīgāki: tika sagrauta visa Jelgavas centrālā daļa, izpostīti visi rūpniecības uzņēmumi, dzelzceļa mezgls, daudzas mācību iestādes, sabiedriskās ēkas utt. Aizgāja bojā arī milzums kultūras vērtību.
           Apskates vietas. Iebraucot Jelgavā pa galveno ceļu (no Rīgas puses), uz salas starp Lielupi un Driksu skatam paveras grandiozā Jelgavas pils, kuru, kā jau iepriekš pieminēts, projektējis Krievijas galma arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Pils celtniecība norisinājusies divos etapos - no 1783. gada līdz 1740. gadam un no 1764. gada līdz 1774. gadam. Majestātisko celtni veido trīsdaļu būvbloks (iegarenas formas centrālais korpuss ar diviem sānu korpusiem), kura galvenā jeb austrumu fasāde vērsta pret Lielupi. Fasādes kompozīcijā izceļas dalījums ar rizalītu palīdzību, ar pusstāvu paaugstinātais vidējais izvirzījums un atsevišķu fasādes elementu (dzegu, logu ierāmējumu, pilastru, čuguna lējumu u.c.) plastika.
          Pils interjera apdari 1764. - 1772. gadā veica tēlnieks Johans Mihaels Grafs un Kurzemes hercoga galma gleznotājs Hartmanis Frīdrihs Barizjens (1724 - 1796). Tā diemžēl gājusi bojās daudzajās pils pārbūvēs un ugunsgrēkos. Toties vēl šodien iespējams apskatīt celtnes pirmajā būvperiodā izveidotos vestibilus un velvētos gaiteņus.
          Jelgavas pils var lepoties ar izcilu Austrumeiropas mēroga mākslas pieminekļu kolekciju - visu Kurzemes hercogu sarkofāgiem, kuri glabājas celtnes dienvidaustrumu spārna cokolstāvā. Šīs kolekcijas lielākais dārgums ir 1587. gadā darinātais sarkofāgs ar pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera pīšļiem. Līdz 1737. gadam cits pēc cita tam pievienojušies vēl 24 Ketleru dinastijas pārstāvju sarkofāgi. Pēc tam kolekciju papildinājuši arī trīs sarkofāgi ar hercogu Bīronu mirstīgajām atliekām.
          Driksas upes pretējā krastā pret debesīm vientulīgi slienas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis (1688). Tas ir viss, kas palicis pāri no 1615. gadā celtā un Otrā pasaules kara laikā nopostītā luterāņu dievnama.
          Pārsimts metru tālāk, Akadēmijas ielā 10, paceļas bijušās Jelgavas Pētera akadēmijas jeb Academia Petrina ēka. Tā tapusi 1773. - 1775. gadā pārbūvējot hercogienes Annas, vēlākās Krievijas ķeizarienes, pili. Celtnes rekonstrukciju projektējis arhitekts Severīns Jensens (1723 - pēc 1809). Academia Petrina ir divstāvu garenbūve ar vidus rizalītu un divstāvu torni, kura apakšējo daļu rotā korintiskas kolonnas. Šajā populārajā mācību iestādē strādājuši daudzi ievērojami zinātņu vīri - vācu matemātiķis un astronoms Vilhelms Gotlībs Beitlers (1745 - 1811), matemātiķis un ģeodēzists Magnuss Georgs Paukers (1787 - 1855), zviedru dabaszinātnieks Johans Jakobs Ferbers (1743 - 1799) u.c. Skolas absolventu vidū ir vesela virkne vēlāk plaši pazīstamu vācbaltu un latviešu garadarbinieku. Starp pēdējiem īpaši izceļas slavenais latviešu folklorists Krišjānis Barons (1835 - 1923), dzejnieks Juris Alunāns (1832 - 1864), kā arī aktieris, režisors un dramaturgs Ādolfs Alunāns (1848 - 1912), saukts par "latviešu teātra tēvu".
          Nozīmīgs Zemgales sakrālās arhitektūras piemineklis ir Jelgavas Sv. Annas baznīca (Jaunatnes ielā 1), kura uzskatāmi liecina par novada senajiem kultūras sakariem ar Rietumeiropas zemēm. Baznīcas torņa smailes bumbā atrasts dokuments, kas rāda, ka torņa būvdarbi (1619 - 1621) notikuši vestfālieša Ārenta Frēminka (Frömink) uzraudzībā, bet pašas baznīcas celtniecību (tā pabeigta 1649. gadā) iepriekš nojaukta vecāka dievnama vietā, vadījis otrs vestfālietis - Johans Kothauers. Šie dati palīdz izskaidrot acīs krītošo Ziemeļeiropā izplatītā manierisma stila ietekmi celtnes eksterjera kompozīcijā un apdarē. Baznīcas sākotnējā interjera iekārta diemžēl gājusi bojā jau 17. gs. beigās.
          Driksas upes kreisajā krastā atrodas vēl viens ievērības cienīgs apskates objekts - t.s. "Villa Medem" (1835 - 1836). Pēc grāfa Kristofa Johana fon Mēdema pasūtījuma to projektējis arhitekts Johans Georgs Berlics (1753 - 1837). "Villa Medem" ir pievilcīga vienstāvu ēka ar paaugstinātu centrālo daļu un portiku ieejas priekšā. Celtnes būvapjoma veidojums apliecina Johana Berlica uzticību pallādiānisma arhitektūras tradīcijām.
           Tiem pilsētas apmeklētājiem, kurus interesē 18. un 19. gs. Jelgavas dzīvojamo, kā arī ar tirdzniecību un amatniecību saistīto ēku visumā necilā arhitektūra, ieteicams apskatīt Ausekļa ielas apbūvi.

Ikgadējie pasākumi

      • Starptautiskie ledus skulptūru festivāli 

2007. gadā Kuldīgas pusē. Foto Pēteris Bērziņš

2009. gada 3. jūlijā Ogres pusē. Foto Edgars Dubiņš

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs