Sākums tournet@tournet.lv
Pirmdiena, 30. novembris Andrejs, Andris, Andrievs
 Ceļojumu mērķi
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta



Gotlande*

          Gotlande, Zviedrijas sala Baltijas jūrā, 3160 kv. km., 57000 iedz. (1928) [1], vidēji 18 uz kv. km. Pēc ārējā izskata Gotlande atgādina tuvākos Zviedrijas novadus, bet klimats kā salai Gotlandei maigāks. Pēc ģeoloģiskās uzbūves tā ir zema un līdzena plate, kas ziemeļu daļā sastāv no silūra kaļķa, dienvidos no smilšakmens; augstumi niecīgi (Follingbohöjden 77 m.). Zemes virskārtu sastāda dīluvija akmeņainais morēnu materiāls, kas lielako tiesu porozs un laiž cauri ūdeni. Tāpēc Gotlandes lielāko daļu klāj sausi, ar augu sugām nabagi priežu meži, kas tai piešķir ziemeļniecisku nokrāsu. Ziemeļu nomalē izceļas augstas kāpu virknes. Paretam priežu mežu pastarpēs sastopamas bagātas pļavas. Klimats samērā maigs, tikai pavasaris dzestrs un sauss. Starp kultūrkokiem sastopami ari dienvidnieki Juglans un Morus; ari cukura bietes dod labu ražu. Krasti Gotlandei samērā augsti un ar labām ostām. Galvenā ir Visbija (Visby, 10000 iedz. 1928) [2], visai veca un turīga tirdzniecības pilsēta, kam jau 11 g. s. piekrita izcila loma Skandināvijas un A. Eiropas tirdznieciskos sakaros. Tagad Visbija ir jūrmalas atpūtas vieta un eksportosta Gotlandes ražojumiem: miežiem, iesalam, rudziem, kaļķim, smilšakmenim un cementam. Visbija ir Gotlandes vienīgā pilsēta. Citur iedz. mājo izklaidas viensētās un no Skandināvijas zviedriem atšķiras ar vecmodīgām ierašām.
          Gotlandei piešķirama ievērojama loma A. Baltijas, resp. Latvijas un Igaunijas aizvēsturē. Pirmie iespaidi konstatējami jau vēlā bronzas laikmetā, kad Gotlandes kolonisti atstājuši Kurzemē savas kapenes, t. s. velna laivas. Otrs Gotlandes ietekmes posms A. Baltijā sākas 5 g. s. beigās un stāv sakarā ar gotlandiešu izceļošanu uz austrumiem: 650-800 pastāv plaša gotlandiešu kolonija pie Grobiņas (sk. Grobiņas skandināviešu kapenes). Vikingu laiku sākumā Gotlandes iespaidi A. Baltijā ir niecīgi: tirdzniecības ceļš tolaik gāja cauri Krievijai uz austrumiem; bet kad ap 1000 Skandināvijas tirdzniecība ar arābiem apstājās, Gotlande atrada jaunu tirgu Latvijäa un Igaunijā, ievedot galvenā kārtā ieročus: zobenus, šķēpu galus, ari cirvjus un vispār vīriešu tērpa piederumus, kuru še atrasts ļoti daudz, kamēr Skandināvijā atrasto Baltijas senlietu skaits ir niecīgs un tās atrastas galvenā kārtā Gotlandē. Gotlandes agro vēsturisko laiku ievērojamākais piemineklis ir t. s. Korsbetning - cīņā pret Dānijas Valdemāru 1361 kritušo gotlandiešu brāļu kapi. Kapenēm liela nozīme viduslaiku apbruņojuma izpratnē, jo līdz šim to pazina vienīgi no attēliem un skulptūrām. Še atrastas pantu un cilpiņu bruņu cepures, krekli, cimdi, pie kam sevišķi augstu techniku uzrāda pantu bruņas: kāds bruņu krekls sastāv no 550, kāds cimds no 106 dzelzs plāksnītēm. Par kaujas veidu un niknumu liecina atrasto ģindeņu bojājumi. [3]
          Vēstures avotos Gotlandi piemin no 890. gada. Gotlande jau vikingu laiku beigās kļuva par centru nevien Baltijas jūras tirdzniecībai, bet ari par svarīgāko tranzita punktu tirdzniecības ceļā starp austrumiem un R. Eiropu. Sevišķi dzīva tirdzniecība bij ar Krieviju. 11 g. s. Novgorodā gotlandiešiem bij sava tirdzniecības faktorija t. s. Gutenhof. Formāli Gotlande bij pakļauta zviedru karalim un ikgadus maksāja viņam meslus, bet citādi palika patstāvīga zemnieku republika, ko pārvaldīja tiesneši pēc t. s. Gotlandes tiesībām (sk. Gutalagh). Baltijas jūras tirdzniecībā piedalījās visa Gotlande, un līdz 12 g. s. sākumam tur nebij nevienas pilsētas.
 Tirdzniecība bij sevišķi dzīva ar somu un baltu tautām. Tad tā sāka koncentrēties ap Visbiju, ko apdzīvoja g. k. vācu tirgotāji. Visbija bij radusies senā kulta un tirdzniecības vietā, kur agrāk atradies ievērojams pagānu dieva nams; to vēlāk ieguva kristīgā baznīca. Līdz ar to tā mantoja ari gada tirgu, ko senāk noturēja sakarā ar pagānu svētkiem. Kad vācieši nometās Vī, gada tirgi izvērtās par pastāvīgiem, t. i. tirgus vieta kļuva par pilsētu. Tirdzniecības sacensībā starp Gotlandes iedz. un vācu namniekiem Visbijā tika iznīcināta gotlandiešu tirdzniecība. Lai gan Gotlandes zemnieki ar ieročiem rokās mēģināja atgūt agrāko stāvokli, viņi 1288. gadā cieta pilnīgu neveiksmi. Vāciešu nodomus, padarīt Visbiju par vācu pilsētu, aizkavēja zviedru karalis Magnus Laduloss (1275-90). Visbijai drīz radās ļoti tuvs sāncensis - Lībeka, kas beigās to uzvarēja. 14 g. s. Visbija un Gotlande cieta no smagām nelaimēm, kas iznīcināja bagātās Hanzas pilsētas varu un nozīmi. 1314 nodega pilsētas lielākā daļa, 1361 Gotlande ar Visbiju krita dāņu karaļa Valdemāra Aterdaga (valdīja 1340-75) rokās. Viņš uzlika tai smagu kontribūciju (laikam gan g. k. bagātajiem klosteriem un baznīcām), ko pilsēta ļoti asi sajuta. Tālākie notikumi pilnīgi satrieca pilsētu. 1362 Visbija atkal pilnīgi nodega. Karā starp Meklenburgas Albertu un Dānijas Margaretu Gotlande kļuva par galveno fetāliešu brāļu nometni, kas vēlāk 15 g. s. kopā ar dižciltīgiem jūras laupītājiem Ēriku no Pomerānijas, Ivaru Akselsonu u. c. līdzās pilsētai uzcēla Visborgas pili, no kurienes varēja pārvaldīt salu un pilsētu. Visās šais nelaimēs Visbija gāja bojā. Gustavs Vāza veltīgi mēģināja Gotlandi atdabūt. Formāli Zviedrija nodeva Gotlandi Dānijai Stetīnas mierā 1571. Tikai Brömsebro mierā 1645 Gotlandi apvienoja ar Zviedriju.

*Šturms E., Vallīns H. Gotlande // Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1931. - 6. sēj. - 10320-10328.sl.

Komentāri

[1] Jaunākie dati:3140 kv.km., 57800 iedz. (2002).
[2] 21.000 iedz. (2002).
[3] Arheoloģiskajos pētījumos Gotlandes ietekmju pēdu meklēšana turpinājās arī 20. gs. otrajā pusē.
Skandināvi. Skandināvu kolonija konstatējama ap 200 gadu ilgā laika posmā Grobiņas apvidū. Šeit pētīti līdzenie ugunskapi (650. - 850. g.) Grobiņas Smukumos, Durbes Saslaukās un uzkalniņu kapi (650. - 800.) Arī dažos kuršu kapulaukos Grobiņas tuvumā biežāk sastopamas skandināvu 7. - 8. gs. lietas (Medzes Kapsēde, Grobiņas Remši). Skandināvu kapi ar īpatnējām piedevām un apbedīšanas tradīcijām krasi atšķiras no kuršu, lībiešu un citu vietējo iedzīvotāju kapiem. Kā līdzenajos, tā uzkalniņu kapos mirušie dedzināti ārpus kapa vietas, viņu lietas parasti salauztas, degušas un fragmentāras. Kapu bedres kā vienos, tā otros kapos seklas. Līdzenajos bedru kapos ir akmeņi pie kapa vai uz tā. Uzkalniņu kapos lēzenais uzkalniņš ir no smilts. Uzkalniņa vidū ir deguma kārta vai arī ovāla vai apaļa deguma bedre, kas gan ir mazāka par mirusā augumu. Lietas novietotas bedrē, dažreiz arī izsvaidītas. Uzkalniņa dm 5,5 - 15 m un augstums no 0,3 līdz 1,35 m. Uzkalniņā apbedīts parasti viens pats mirušais. Ap uzkalniņu ir grāvītis, te ņemta zeme uzkalniņa uzbēršanai. Tas konstatēts P.Stepiņa 1951. gada un J. Daigas 1957. gada izrakumos. Līdzenajos kapos rotas ir gotlandiskas, bet ieroču formas diezgan universālas. Sieviešu kapos sastopamas kārbiņsaktas un vēžveida saktas, augstās sprādzes ar rāmi, brakteāti, zivju galvām līdzīgi piekari, važturi ar važiņām, krelles, īpatnējās aproces ar zvārgalvām un viļņveida līnijām, slēdzenes. Sieviešu un vīriešu apbedījumos atrastas pincetes, naži, kaula ķemmes, māla podi, kniedes. Lietas, kas atrastas tikai vīriešu kapos, ir zobeni, uzmavas šķēpi, vairogi, pakavsaktas, dažādu tipu sprādzes, apkaltas kastītes. Uzkalniņu kapulaukos, kas pēc B. Nermana, pieder Viduszviedrijas skandināviem, sievietēm dotas līdzi tādas pašas lietas kā gotlandiešu sieviešu kapos, jo Grobiņas apkārtnē gotlandiešu tirgotāju meitenes precējuši galvenokārt ienācēji karavīri no Viduszviedrijas. Sieviešu un vīriešu uzkalniņu kapu inventāra parasta sastāvdaļa ir pincetes, naži, kaula ķemmes, māla podi, dzelzs kniedes, bet tikai vīriešu kapu - zobeni ar apkalumiem, uzmavas šķēpu gali, vairogi, bruņu cepures, pakavsaktas, dažādu tipu sprādzes un jostas gala apkalumi, spēļu kauliņi. Kā līdzenajos, tā uzkalniņu kapos, jūtama kuršu ietekme, par ko liecina trīs kuršu bronzas vītie kaklariņķi ar cilpiņu galiem, spirālgredzeni, spirālītes un citas lietas. To pašu liecina Grobiņas sudraba un apzeltītās stopsaktas ar zalkšu galvām. Tagadējā Grobiņā un tās apkārtnē ap 200 gadu uzturējās, tirgojās un siroja zviedri. Zviedriem piederošais apgabals, spriežot pēc pieminekļiem, varēja būt ap 15 km rādiusā.[…] Skandināvu ietekme Rietumlatvijā ir daudz stiprāka nekā Austrumlatvijā. Par to liecina ne tikai arheoloģiskais materiāls, bet arī valodas liecības. Tā toponīms “zviedi”, kas izplatīts visumā Kurzemē, kur atrasti skandināviskie pieminekļi, ir senāks par toponīmu “zviedri”, kas izplatīts visā Latvijā. - Atgāzis M. Vidējais dzelzs laikmets 400. - 800. g. / Latvijas senākā vēsture. - R, 2002. - 265-266. lpp.

(..)Nostiprinājās kuršu sakari rietumu virzienā pāri Baltijas jūrai. Par to liecina jau pieminētie skandināvu kapulauki Grobiņā un tās ziemeļu kaimiņu pagastā Tāšu Jāčos. Tajā apbedīti izceļotāji no Viduszviedrijas un Gotlandes. Ap 650. gadu zviedri, sakaujot un pakļaujot kuršus, Ālandes upes krastos nodibinājuši savu apmetni, kura pastāvējusi apmēram 150 gadus. Gotlandieši, cik var spriest pēc viņiem raksturīgiem kapa inventāriem Grobiņas Smukumu kapulaukā, nodarbojušies ar tirdzniecību, bet uzkalniņkapos Grobiņas Priedulājos apbedīti galvenokārt karavīri - izceļotāji no Viduszviedrijas - Melāra apgabala. Karavīri, kas pārstāvēja kolonistu garnizonu kuršu zemē, un tirgotāji, pēc zviedru arheologa B. Nērmana atdzinuma, dzīvojuši diezgan noslēgti. Karavīri par sievām ņēmuši Gotlandes tirgotāju meitas. Grobiņas Priedulāju skandināvu uzkalniņkapos atrasta no kaļķakmens darināta plāksne - stēla (7. gs.), kurai bijusi sakrāla piemiņas akmeņa nozīme. Plāksnes izmēri 70,5 x 27 x 6 cm. Plāksnes augšējā daļā - divu ūdensputnu attēls. Līdzīgas stēlas sastopamas Gotlandē un liecina par skandināvu kultūras tradīcijām. Kā līdzenajos, tā uzkalniņkapos jūtama kuršu ietekme. Par to liecina tur atrastie trīs kuršiem raksturīgie bronzas vītie kaklariņķi ar cilpu galiem, spirālgredzeni un spirālītes. Zviedriem piederošais apgabals, spriežot pēc pieminekļiem un skandināviem raksturīgām senlietām, varējis būt ap 15 km rādiusā ap Grobiņu - līdz Durbei (Sauslauku kapsētā atrasts ugunskapiem piederīgs divasmeņu zobens), dienvidos sniedzoties līdz Tāšu Jāču uzkalniņkapiem un Kapsēdes kapulaukam. Skandināviskās rotas, iedzīves priekšmeti un ieroči, kas atrasti Grobiņas kapulaukos, izgatavoti ļoti augstā profesionālā līmenī (kārbiņas sakta, brakteāts, atslēgas). Iespējams, ka Grobiņā strādājuši arī no Gotlandes atbraukušie amatnieki. Tam par labu runā divas Grobiņā atrastas, depozītam piederīgas saktas - sudraba sakta un apzeltīta stopsakta ar zalkšu galvām, kuru darinājumā redzama kuršu ietekme. Šīs saktas varētu būt zviedru rotkaļa darbs pēc kuršu augstmaņa pasūtījuma. Gotlandiešu tirgotāju kapa inventārā redzam arī tādus iedzīves priekšmetus un ieročus, kādus 7. - 9. gs. Latvijas teritorijā vai nu nepazina, vai lietoja reti: atslēgas tirgotāju lādēm, divasmeņu zobeni, vienasmens zobeni - skramasaksi, kuru asmens bija no rakstainā damascētā tērauda darināts un ļoti izturīgs, greznie Vendeles tipa zobeni, bruņucepures. Grobiņas atradumi rāda īpatnas uzmavas šķēpu galu formas, kuras tirdznieciskā ceļā nokļuvušas Zemgalē (Dreņģeru-Čunkānu kapulauks) un Ziemeļkurzemē pie Ventas grīvas. No Gotlandes un Viduszviedrijas priekšmeti Zemgalē varēja nonākt arī pa Lielupes vai Daugavas ceļu. Tādēļ arī dažas kuršu rotas ir nonākušas Gotlandes salā. Nepamatots ir uzskats, ka skandināvu koloniju pastāvēšana nav atstājusi pēdas senajā Kursā. Interesanti, ka pēc valodnieka A. Jansona atzinuma, toponīms zviedi, kurš Kurzemē visvairāk izplatīts apvidū, kur sastopami skandināviskie pieminekļi, ir senāks par visā Latvijā izplatīto toponīmu zviedri. Arī kurši devās jūrasbraucienos uz Skandināvijas piekrasti. Saksis Gramatiķis (1140-ap 1220) hronikā “Dāņu varoņdarbi” stāsta par leģendāro Brovallas kauju 750. gadā, kas notikusi starp zviedriem un dāņiem Smolandes piekrastē. Vairāki vēsturnieki šaubās, vai tā vispār notikusi. Kaujā it kā piedalījušies arī kurši un lībieši. Tās ir nedrošas, vēlāk pierakstītas ziņas. Uzmanīgus mūs dara arī agrais lībiešu pieminējums 8. gadsimtā. Tomēr nav šaubu, ka zviedru pakļautībā būdami, kurši mācījušies no viņiem jūrniecības un kara lietas un tādēļ pratuši no zviedru kundzības atbrīvoties. - Vasks A., Vaska B., Grāvere R. Latvijas aizvēsture, -R., 1997. -  146. lpp.


 

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna