Sākums tournet@tournet.lv
Piektdiena, 3. jūlijs Benita, Everita, Verita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Senos laikos viss apgabals, kur tagad atrodas Dundaga, bija lielo mežu un purvu dēļ pavisam nepazīstams. Pēdīgi ļaudis bija pamanījuši mežā vienu vietu, kur pils bija nogrimusi. Kad nu ļaudis bija tur sanākuši lielā pulkā un šā un tā prātoja, tad viens svešnieks, apskatīdams ar doņiem apaugušo zemi, izsaucies-. «Doņu danga!» Viņš bija pils vārdu uzminējis, un pils tūliņ pacēlās virs zemes.

Tautas teika

          Kur tagad Dundagas pils, tur senāk bijis dumbru kalns. Reiz puika ganījis cūkas šā kalna tuvumā; te piepeši viņam nozudis melnais vepris - kā ūdenī. Domājis: mājā pārskrējis, bet iet raudzīt - nekā. Sameklējis visu pavakaru - nekur un nekur. Te pret vakaru vepris izlien no slepena cauruma turpat kalna malā un tīri vai kukst vien, cik resns noēdies. Līdis raudzīt, kas tad tur tādā caurumā īsti ir. Ielien - nav vis caurums vien: vesela ala ar lieliem labības apcirkņiem, ar zirgiem, ar govīm kūtīs; bet visi šie lopi nedzīvi. Gabaliņu aiz kūtīm ierauga vēl lepnu pili. Istabās sēdējuši aiz apklātiem galdiem cilvēks pie cilvēka; bet arī visi nedzīvi. Saulei rietot, pārdzinis cūkas un stāstījis mājiniekiem, ko pieredzējis, bet tie izzobojuši puiku:' «Tenkugrabis! Ko savārās, ko ne, grib prātīgiem cilvēkiem pasakas ieblādēt.» - «Ne, ne!» puika atmet ar roku un liekas labāk gulēt. Bet sapņos tam parādās vecs vīriņš, sacīdams: «Dzirdi, puika, rītu, cūkas ganīdams, ielien tai alā, ieej pilī, uzkāp pils tornī un pazvani tos divus pulksteņus, kas tur karājas; bet ieliec labi cienā, ko pulksteņi skanēdami sacīs.»
          No rīta celdamies, puika vairs mājiniekiem neieminas par saviem vakarējiem brīnumiem; un, taisnību sakot, ko arī plātīsi muti: teiks varbūt vēl, ka sapņojis, lai lielie atkal tikai izzobotu. Liela vajadzība! Labāk klusītiņām aizdzen savas cūkas un dara, kas darāms. Jā, un tā uzkāpj pils tornī, paskatās uz augšu: ir gan divi pulksteņi. Sāk zvanīt, ieklausās tādu bridi, viņam liekas: pirmais pulkstenis skan «dun-dun!», otrs - «danga-danga!» «Ače, tie jau dzied: «Dundangu, Dundangu!» puika iesmejas pats savā nodabā. Un, līdz to izteicis, te pils paceļas gaisā un cilvēki un lopi atdzīvojas, bet puika pats pārvēršas par akmeni. Puika esot uzminējis pils vārdu, tādēļ tā uzcēlusies. Ilgi vēl šis akmens glabāts Puišu kalnā, un ļaudis tur ziedojuši gan ziemu, gan vasaru.

Tautas teika

          Kādreiz bijusi Dundagas pilskungam tāda nelaime - cik bērni piedzimuši, tie tūlīt nomiruši. Pilskungs ļoti nelaimīgs aizgājis uz mežu un raudājis, kam nu viņš mirdams atstāšot mantu. Pilskungam pienācis klāt vecs vīriņš, izrāvis mazu bērziņu ar saknēm, iedevis kungam un teicis: «Nes šo mājās un iestādi uz pils vaļņa. Kad bērziņš izaugs tik liels, ka varēsi no tā šūpuli iztaisīt, tad tavi bērni vairs nemirs.»
          Kungs tā izdarījis. Bērziņš kādu laiku audzis, tad sācis kalst. Pilskungs bēdājās, ko nu? Tad izdomāja - nocirtis bērziņu un licis uztaisīt šūpuli. Šūpulis iznācis mazs maziņš. Tomēr bērni vairs nemiruši. Šis šūpulis glabāts no paaudžu paaudzēm līdz mūsu dienām.

Tautas teika

          Agrāk, vecos laikos, Dundagas pils kungiem nebijis brīv savu mantojumu atdot meitām. Ja nav bijis dēlu, tad pils ar visu citu īpašumu bijusi jāatdod kādam vīriešu kārtas piederīgam. Bet taisni kā par spīti lielu laiku Dundagas pils īpašniekiem nebijis neviena dēla, tikai meitas vien un meitas vien. Par to nu kungi bijuši ļoti noskumuši, ka viss mantojums nepaliek viņu bērniem, bet jāatdod citiem. Un tā vienam kungam atkal bijušas jau kādas trīs vai četras meitas, bet dēla neviena. Pats kungs bijis labi vecs. Brīžiem tas nevarējis no kreņķiem naktīs pat ne labi gulēt. Un tā nu vienu nakti tas atkal sadomājies, ka pašam drīz būšot jāmirst, bet mantinieka vēl nav. Kungs nevarējis vairāk istabā nosēdēt un gājis pils dārzā pastaigāties. Bijis jau pats pusnakts laiks. Staigājis, staigājis. Te uz vienu reizi, kur radies, kur neradies, - viens mazs rūķītis. Tas prasījis kungam, kādēļ šis bēdājoties un nakts laikā neejot gulēt. Kungs izstāstījis rūķītim savas bēdas - pats esot jau vecs, bet mantinieka vēl neviena, būšot visa manta un pils atkal jāatdod kādam citam. Rūķītis pasmējies un teicis: «Tā ir maza bēda. Atļauj tikai mums, rūķīšiem, vienu nakti pils lielajā zālē kāzas noturēt un gādā par to, lai neviens neredzētu, ko mēs tur darām, tad tev būs dēls.» Kungs par to nu bijis ļoti priecīgs un apsolījies par to rūpēties, lai neviens neietu skatīties, ko šie tur dara. Drīz arī pienākusi tā nakts, kad rūķīši taisījuši kāzas. Kungs jau laikus noslēdzis visas malas un noteicis, ka šonakt lielās zāles tuvumā nevienam nekāda iešana nav. Visi zinājuši, ka kungs ir ļoti dusmīgs, ja kāds viņam neklausīs, tad slikti būs, tādēļ visi klausījuši kunga pavēli un negājis neviens skatīties, kas tur varētu notikt.
          Bet turpat dārzniekam bijusi meita un staļļa puisim dēls. Tie abi katru nakti gājuši pa dārzu pastaigāties. Staigājuši, staigājuši un ieraudzījuši, ka kunga lielajā zālē tik gaišas ugunis, kādas vēl nekad nav tur redzētas. Puisis gan meitu gribējis atrunāt, bet šī neparko atlaisties un gribējusi redzēt, kas tur zālē notiek. Pakāpusies pie loga un skatījusies iekšā - kā tad, rūķīši dzēruši kāzas. Viss jau vēl būtu bijis labi, bet taisni tajā laikā, kad dārznieka meita paskatījusies pa logu, viens no rūķīšiem lēkādams pakritis. Par to nu dārznieka meitai uznākuši lieli smiekli, un tā iesmējusies visā kaklā. Tūliņ viss palicis tumšs un rūķīši aizmukuši pa galvu pa kaklu. Tikai vecais rūķītis piegājis pie dārznieka meitas un teicis: «Ja tu šo nakti nevarēji nociesties neskatīdamās, tad tu staigāsi arī pēc nāves te katru nakti apkārt un neļausi citiem miera.» To teicis, arī vecais rūķītis pazudis. Drīz dārznieka meita pēc tam nomirusi. Un, kā rūķītis teicis, tā arī piepildījies: dārznieka meita katru nakti ložņājot visās malās. Mugurā tai esot vēl tās pašas zaļās drēbes, kādas viņa arvien nēsājusi, un tādēļ to visi sauc par Zaļo jumpravu.
          Otrā naktī rūķītis atnācis pie paša kunga un teicis: «Tu savu solījumu neesi izpildījis, tādēļ tev dēla nebūs un arī taviem pēcnākamiem. Tavi pēcnākamie piedzīvos dēlu tikai tad, kad uz lielā vārtu akmens izaugs tāds bērzs, kurš derēs šūpulim, par kārti.» No tā laika arī uz viena vārtu lielā akmens sācis augt mazs bērziņš. Tagad jau tas esot labi liels izaudzis, un, ja viņu neviens nav nolauzis, tad droši vien izaugs tik liels, ka derēs šūpuļa kārtij. Bet tikai nezinu, vai tas jau nav nolauzts, un, ja vēl ir, tad vai būs vairs kādam kungam lemts valdīt pār Dundagas pili.

Tautas teika

          Dundagas baznīca uzcelta 1766. gadā. Baznīcā atrodas Jana Rozentāla altāra glezna «Lieldienas rīts».
          Baznīcai agrāk bijuši trīs zvani, no kuriem viens zvanījis «Pilten» (kā norādījums uz agrākiem sakariem ar Pilteni, jo Dundaga agrāk piederējusi Piltenes bīskapa iecirknim), otrs «Dung» un trešais «Danga», no kā esot cēlies agrākais nosaukums Dundanga.

Tautas teika

          Dundagā dzīvojis kāds vīrs no vienkāršiem ļaudīm. Un tas uztaisījis brīnišķīgas ērģeles. Kad uz tām spēlējuši, visa baznīca skanējusi. Un vajadzējis vienā vietā piespiest, kad iznākuši no ērģelēm divi eņģeļi un dziedājuši līdzi. Kungi skauduši vīram par to, jo viņš bijis zemnieks un citi vācu ērģelnieki nepratuši tādas uztaisīt. Viņi izdūruši vai izdedzinājuši vīram acis, un viņš visu sava mūža otro pusi pavadījis aklībā. Kad viņš manījis, ka pēdējā stunda jau klāt, lūdzis, lai jel viņu novedot uz baznīcu; gribot pēdējo reizi savu darbu aptausīt. Aizveduši ar viņu. Viņš apsēdies pie ērģelēm, izņēmis dažus kauliņus, un ērģelēm nebijis vairs skaistās skaņas, un eņģeļi vairs nenākuši no ērģelēm. Kungi gan saukuši cilvēkus no svešām zemēm, bet neviens nav varējis vairs ērģeles sataisīt.
          Tas esot patiess notikums.

Tautas teika

          Ieejot Dundagas pils sētā pa lielajiem vārtiem, labajā pusē mūrī pie otrā stāva logiem agrāk bijis redzams sarkans plankums, kuru ar balsināšanu nekādi nav bijis iespējams iznīcināt. Sarkanā krāsa vienmēr spiedusies laukā no mūra cauri balsinājumam. Tikai pēc pils pēdējās pārbūves, pēc tās nodegšanas 1905. gadā, kad mūrnieku darbus vadījis Jānsbergs no Talsiem, šinī vietā mūrī esot izkalts lielāks caurums, izkuļot visu sarkano plankumu; pēc tam caurums atkal no jauna aizmūrēts un siena nolīdzināta. No tā laika sarkanais plankums vairs nav redzams.
          Tautā uzglabājies nostāsts, ka sarkanais plankums cēlies no cilvēka asinīm.
          Stāsta, ka šinī vietā agrākos laikos tikuši nokauti cilvēki. Toreiz pils sētas pusē gar otrā stāva logiem visapkārt pilij bijis balkons, tautā tā sauktais umgaņģis (no vācu Umgang), kurš izpildījis tagadējo pils koridoru vietu. Tagad no tā palikusi tikai maza daļiņa - pa labi virs sētas lielajām parādes durvīm. Pie pils pārbūves 1881. gadā, paplašinot telpas, balkons iznīcināts, un tagad koridori iet pa pils iekšpusi. Tanīs laikos balkons izbeidzies pie pils baznīcas. Agrākos laikos no pils baznīcas izvesti uz nāvi notiesātie un tanī vietā, kur atradies sarkanais plankums, tiem nocirstas galvas; no tā cēlies sarkanais plankums. Baroni un viņu viesi ar dāmām noskatījušies sodīšanā no pretējā balkona. Tiesāšana notikusi pils bruņniecības zālē, no kurienes tad notiesātie vesti pils baznīcā un no turienes uz soda vietu.

Tautas teika

          Šogad skolu izlaidumā man nācās būt Dundagā, kur dienas trīs padzīvoju pie laipnā mācītāja. Šajā samērā īsajā laikā man vajadzēja redzēt ne vien skolu, skolu beigušo jaunatni, skolotājus, bērnu vecākus un pagasta pārstāvjus. Es drusku ieklausījos arī dundadznieku skaistajā, dziedošajā dialektā, kas gan pamazām nivclējas tāpat kā viss jaunajā, apvienotajā valstī. Vismaz, ja salīdzina Dinsberģa dzejoļus, kas rakstīti izloksnē, tagadējā valoda skan gluži literāriski. Te es iepazinos arī ar vienu otru no slavenajiem Dundagas nīgu strautiem. Tie gan man lielus lomus nedeva, bet sagādāja skaistus, neaizmirstamus vientulības brīžus cilvēku kāju maz mītos mūžamežos un alūksnējos purvos. Trim četriem slāņiem sagāzušies koki pāri upei te nav retums, un vajadzīga liela pacietība, līdz tieci pie ūdens laukumiņa, kur ar cerībām iemērkt makšķeri. Te nācās arī piedzīvot, ka vispārslavētajās vietās es tikpat kā nenieka nedabūju, bet ķēru skaistas zivis, kur mani padoma devēji domāja, ka tur nīgu nemaz neesot.
          Dundagu savādā kārtā sauc divos vārdos: dzelzceļu vilcienu sarakstā - Dundanga, uz ceļa stabiem un pagasta papīros rakstīts - Dundaga. Šķiet, ka pirmais apzīmējums pareizāks, jo «danga» tāmnieku izloksnē nozīmējot stūri, kaktu. Uzskatot Kurzemes ziemeļu smaili, ko apņem jūra, to gan varētu saukt par īstu dangu.
          Dundagas pagasts ir ļoti plašs. Atceros lasījis vecos rakstos, ka Vācijā vairāku firstu valstiņas bijušas mazākas par Dundagas pagastu. Tā lielumu man gribētos zīmēt jaunlaiku mērogā, minot izsniegtos velosipēdu numurus - to ir pāri par trīs tūkstošiem. Vēlēdamies nokļūt šī milzu pagasta ziemeļos, kas saslienas apmēram Valkas augstumā, es sēdos vilcieniņā un aizbraucu uz Mazirbi. Tas ir plaukstošs zvejnieku ciems kāpās, kur, kā par brīnumu, nometušies lapu koki. Citādi te visur zilgo tumši priežu un egļu meži. Te ari pavasaris nāk labi vēlāk nekā pagasta centrā. Arī tur jau tas vēls, bet šeit ceriņiem ziedi tikko sārtojās, kad Rīgā jau bija sākuši balot. Vieta tik zema, ka upei, kas pie Mazirbes ietek jūrā, nav pat rāmā laikā krituma veselu kilometru, bet, ja jūra liela, tad pat savi divi. Tāpēc daudzās vietās te nav ieaudzējami augļu dārzi. Ābeles augot tikai gadi četri un tad nokalstot. Bēdīga tāda māja bez ziedošiem kokiem. Bet par to pa līčiem smaržo ievas un aci priecē liepu lapu maigais zaļums. - Ka jau teicu, Mazirbe plaukst. Vel pērn te ekskursants nav varējis nekā cita dabūt kā maizi un sausas desas gabalu. Tagad pretim tvaika dzirnavām Brieža maiznīcā var par sīku naudu paēst garšīgas pusdienas un iedzert pat glāzi alus. Zivju te nemaz neredz, kaut gan vai pie katras mājas rēgojas raksturīgās dūmotavas, saslietas no vecām zveju laivām. Visas reņģes un plekstes zvejnieki sūtot uz Rīgu un, ja uz vietas pārdodot, tad tikai par divkāršu cenu.
          Līdzīgi Neretas čaklajam rūķim Lodziņam šejienes pagasta darbvedis sakopojis lielā sējumā vispusīgas ziņas par Dundagu, sākot ar senseniem un beidzot ar jaunākiem laikiem. Dinsberģa un Mālberģa ietekmēti, ar dzejošanu bieži nodarbojušies zināmi vai nezināmi dun-dadznieki. Te es varu minēt vienu no tādām dziesmām, kas saucas «Sausteres dziesma». Tajā saukti vārdā un varbūt raksturoti novada vai ciema saimnieki, un tā dziedama jautros brīžos pie kādas garīgas dziesmas meldijas.

Sausteres dziesma

1. Kungs, jel pavadi Mūku žēlīgi! Tuska-tam tie ceļi lokās, Eniņam ir lielas mokas. Ludi, nelielies, Dīriņ, pacieties!

2. Mazkužnieks uz tilt', Dižkužnieks pūš svilp'. Mūrnieks klausās, kas par dumpi. Dūdens labo ūdenspumpi. Stirniņš plinti lād'. Samps tam mēli rād'.

3. Mālkalns prec to meit, Brūkels pērk to kleit'. Ievmežs noskait' likumpantu - kas par precībām bez mantu! Kubals eglēs bēg, lai to neapēd.

          Kā daudzos pagastos, tā arī šeit ir bijuši novadi, kuros krietni dzerts. Tā šī pati dziesmas virsrakstā minētā Saustere patiesībā neesot nekas cits kā Sausdzere, jo tur dzerts līdz galīgam sausumam. Līdzīgi vēl ciemu nosaukumi: Labdzere, Vādzere, Ildzere, kur dzerts labi, vāji vai ilgi. Vismaz tāds vietvārdu tulkojums te pastāv.
          Netrūkst Dundagai arī savas cildenas romantikas. Te man rādīja mežā mazu mājiņu, ko pirms gadiem uzcēlusi kāda nelaimīga jaunava, kas dzīvē visu zaudējusi un vēlējusies labāk dzīvot draudzībā ar putniem un meža zvēriem nekā ar cilvēkiem. Bet cilvēki ir uzmācīgi. Mežs no vienas vietas jau krietni atkāpies, un citkārt vientulīgās istabiņas tuvumā nometušās trokšņainas jaunsaimnieku sētas. Mūsu dienās vientulim būt nav vairs viegli, sevišķi inteliģentam vientulim. Tā arī šai jaunavai, kas nu jau labi pusmūžā, laiku pa laikam esot jāmeklē centrā kāds darbs, lai varētu eksistēt. Jo labi koptais dārziņš, kurā patlaban krāšņi ziedēja zemenes, ķirši un ābeles, nevar dot pilnu uzturu, neraugoties uz to, ka aizvēju dangā novietotas ari dažas bišu saimes.
          Lai Dundagu tā pa īstam apskatītu un iepazītu, lai redzētu Kolkas ragu, Roju, Slīteres Zilos kalnus ar to slavenajām īvēm, kas neļaujoties sevi pārstādīt pat tuvākajos dārzos, - būtu jādzīvo te veselu vasaru. Bet mūžs būtu par īsu, ja mēs dzīvotu katrā pagastā kauču tikai vienu vasaras mēnesi.

JānisJaunsudrabiņš

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs