Sākums tournet@tournet.lv
Otrdiena, 7. jūlijs Alda, Maruta
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Senos laikos Abavas upi saukuši citādi. Tur, kur tagadējā Sabiles pilsēta, cēluši baznīcu. Vietai vēl vārda nav bijis. Bet, ko baznīcai pa dienu uzcēluši, tas naktī nogruvis. Sagudrojuši: tas tāpēc, ka nav vietai vārda. Bet kā nu saukt? Tad kāds gudrinieks ieteicis celt tikai torni vien. Un tā arī darījuši. Tornis līdzko nācis gatavs, tā uzkāruši zvanu un sākuši zvanīt. Bet zvans no torņa notrūcis, vēlies lejā pa krastu un ievēlies upē. Veldamies it kā skanējis: «Abav, Sabil! Abav, Sabil!» Tā nu arī upi nosaukuši par Abavu un vietu par Sabili. Tad pārējo baznīcas daļu viegli uzcēluši.

Tautas teika

            Vecos laikos Sabiles pils bijusi visu plašo apkārtņu galvenā sanāksmes vieta. Arī kara laikā pils sētā slēpušies plašās apkārtnes ļaudis. Reiz pils ļaudis vairs nevarējuši ienaidnieka pārspēku noturēt. Viņi skatījušies uz savu skaisto pili, kura būs jāatdod ienaidniekam. Bet tavu brīnumu: pils sākusi pamazām grimt un nogrimusi ar visiem dārgumiem. Tik tanī vieta, kur pils bijusi, palicis mazs iedobums. Ļaudis, gribēdami zināt, cik dziļi vecā pils nogrimusi, ielaiduši tanī dzīvu pīli, kura izpeldējusi ārā Abavā zem Sabiles muižas. Vēl so baltu dienu redzama vieta, kur senā pils grimusi.

Tautas teika

          Senāk Veczundu māju saimnieks esot teicis, ka viņa tēva tēvs stāstījis, ka uz Sabiles pilskalna reiz bijusi pils. Kad tā esot grimusi, tad uz pils jumta stāvējusi sarkana freilene un saukusi, lai ļaudis atmin pils vārdu. Ļaudis esot minējuši un saukuši daždažādi, bet nevarējuši atminēt. Tad pils pamazām nogrimusi. Tagad no minētā kalna rokot granti.

Tautas teika

          Sabiles pilskalna pilī dzīvojusi lepna jumprava, kura solījusies iziet pie tā par sievu, kas pa stāvo kalna malu no Abavas puses uzjāšot pilskalnā. Bet to neviens nav varējis. Reiz tomēr atradies pārdrošnieks, kas uzjājis. Pilī ievests, zirgs izvēmis uguni, un pils sadegusi līdz ar lepno skaisto pils valdnieci.
          Kāda cita teika stāsta, ka pēc pils nodegšanas visa zeme piecu verstu apkārtnē izdalīta, un tā cēlušās apkārtējās muižas.

Tautas teika

          Nu viņi bija jau Abavas lejā. Starp abiem augstajiem krastiem bija tikai dienas starošana. Kā noreibusi kaut ko muldēja upe, un kur tā griezās aiz lazdu krūmiem, šur un tur izlēca viļņi kā spožas zivis. Ceļš gāja kalnā, un, dienai mirdzot, viņi pacēlās gaišā lauku valstībā. Kādi jautri druvu ielāpi tur bija uz otrā augstā Abavas krasta! Zaļas auzas, bāli rudzi, dzelteni kvieši; viens stūrītis bija pat sārts, tā laikam bija griķu druva. Bet priekšā, pa abām pusēm ceļam bija rudzu lauki, bāli un skaidri, un ar visu vasaras spožumu tālu pār viņiem gulēja saule. Ceļš un lauki slīdēja uz leju, un aiz zaļās krūmu vijas atkal varēja pamanīt Abavu un redzēt Sabiles sarkanos jumtus. Tad viņi iebrauca pilsētiņā, kas bija it kā saspiesta starp diviem krastiem. Kas tā bija par brīnišķu pilsētiņu! It kā meža rožu apdvestas izlikās pirmās sarkanās ķieģeļu mājiņas; vēlāk staigādami viņi tur atrada pat mirdzošu avotu, kam bija ierādīta sava vieta un kas pa akmeņiem izliktu grāvīti gar gājēju kājām tecēja pa ieliņu uz leju. Kas kaitēja nedzīvot šai siltajā krasta piegāzē!

/Skalbe K. Kurzemes zīmējumi // Kopoti raksti. - R., 1938. - 6. sej./

          Noieto attālumu vērtējot, liekas, Sabilei sen vajadzētu būt klāt. Bet cik vērīgi arī neraugāmies apkārt - no tās ne vēsts!
          Vai tiešām būtu nomaldījušies? Tā nevar būt, jo ejam taču pa lielce|u!Pasperam vēl dažus soļus un esam - pēkšņi Sabilei pavisam klāt! -
          Vai esat redzējuši Šveices dabas gleznu, kur no augsta kalna, vienā metienā pārredzama liela, plaša ieleja?
          Iepretim, aiz spodri rāmas upītes, novietojusies maza, glīta pilsētiņa.
          Baltās, sarkaniem dakstiņiem jumtās mājiņas saspiedušās cieši viena pie otras, un visa mazā ēku kopiņa piekļāvusies bailīgi plata kalna sāniem, it kā patverdamās no postīgiem kalnu negaisiem. Mājiņu vidū paceļas vecs, četrstūru baznīcas tornītis - liekas, vienīgais, kas nebīstas nekādu šīs zemes brāzmu.
          Pa kreisi pilsētiņai, lejup gar upītes abējām malām, izklāti dažādu krāsu rūtīs sadalīti lauki. Bālie rudzi salikti jau glītos statos; kvieši līgojas smagajā zelta vizmā, bet mieži kuplo vēl spilgtā zaļumā.
          Aiz laukiem - nelielas bērzu birztalas: starp tām dažas vientuļas mājiņas; vēl augstāk - tumšie skuju meži, bet visam pāri - viegli, balti mākoņi un debesu dzidrais zilums - tā Sabile.
          Sabile vislabāk pārredzama no tuvējā pilskalna, kam turpat līdzās, gandrīz tikpat augsts, skaisti uzposts kapu kalns. Starp abējiem - dziļa aiza un tās dibenā - lielceļš.
          Pilskalns gandrīz apaļš, kā nošķelts konuss, un stāv pavisam atsevišķi apkārtnē.
          Pilskalna augšā, kur senāk mitusi tāli slavētā skaistule, Sabiles jaunava Irmgarde, kas nozvērējusies piederēt vienīgi bruņiniekam, kurš uzjās pa pilskalna stāvāko pusi augšā, patlaban aug auzas, un to dēļ tagad, paldies Dievam, gan laikam neviens plānprātiņš nemēģinās jāt pa kalna malu pilsētas pusē augšup, jo, arī prātīgi ejot, cilvēks tanī vietā var itin viegli kaklu nolauzt.

/Valdis V. Kurzemē: Ceļotāja piedzīvojumi un vērojumi Dievzemītes sētās un ārēs. - R., 1928./

          Otrā dienā pēc pusdienas, kad biju apciemojis Kandavā dažus skolotājus, devos jautrā garā tālāk uz Sabili. Ceļš sāka iet drīz pa priežu silu, kurā es dabūju skatīt to, ko vēl nebiju redzējis - ebreju kapsētu. Man kļuva itin savādi ap sirdi šai ar garu sila zāli pārņemtā miera vietā, kur dus tās apbrīnojamās tautas locekļi, kas kalpo ar muti un cieti pēc likuma savam bargam tēvu Dievam, kurš gan vadīja viņus ar brīnumiem apsolītā zemē, bet arī izklīdināja pēc pa visu pasauli; turpretī ar sirdi kalpo varbūt vel ciešāk tam pašam lietam teļam, ap kuru lēkāja jau pie Zinaja, - tomēr nevis pašam teļam, bet caur teļu tikvien tam, no kā teļš liets, un ja no šā teļa materiāla būtu izlējies kāds nezvērs, tad arī tam viņi šā materiāla pēc kalpotu tikpat karsti un uzticīgi. - Abi šie viņu dievi tad arī aizsargā viņus no bojā iešanas: vecais neļauj viņiem sajukt un pazust starp citām tautām, bet pastāvēt kā eljas pilieniem ūdens krājumā; jaunais pasargā viņus no galējā posta laicīgā ziņā pat arī tad, kad citi cilvēki atņem viņiem visas tiesības un īpašumus, pašus vajādami un spaidīdami. - Par kapa zīmēm ir viņiem vai nu galda gabaliņi ar pusieapaliski notaisītiem virsgaliem, vai arī tādi paši, tikvien drusku lielāki un biezāki, no akmens, līdzīgi tiem maziem stabiņiem, kādus redz brīžam uz šosejām. Tur tad ir uz baltas krāsas melniem burtiem ebrejiski kapu uzraksti. No vēlākās kopšanas nebija redzama pie kapiem ne vismazākā zīme. Kapsētai bija apkārt akmeņu sakrauta sēta, kurai vienā sienā melni satrūdējuši vārtiņi. - Lai dus, lai dus! smiltis še nav smagas. -
          Vēl bija jāiet kādu gabalu pa silu. Bet tad sāka rādīties atkal Abavas ieleja ar saviem jo košiem augstumiem abējās pusēs, uz kuriem redzami šur tur ciemati. Ceļš, kad bija gājis labi tālu pa ieleju, sāka doties gar pakalnu augšup, kur no kalngala bija brangs izskats apkārt, ari atpakaļ uz Kandavas baznīcu. Lielceļš negriezās vis no Abavas nost, bet gāja viņai blakus līdz pašai Sabilei, it kā nolūkodamies uz tiem krāšņiem, vietām krastu kokiem un krūmiem apaugušiem Abavas augstumiem, kuri nebūt nepamazinājas, bet stiepjoties arī aiz Sabiles tālāk.
          Zemkopība še neizskatījās vis gluži tik brangā kārtā, kā Jelgavas apriņķī, bet ari pati zeme būs še gan auglības ziņā neizdevīgāka un grūtāk apkopjama nekā tur. Kādā ciematā atradu rudzus kuļam jeb, labāk sakot, ar zirgiem minam. Vidzemē mēdz gan šādus darbus padarīt arvienu no rītiem un gaŗākās naktīs allaž priekš gaismas, lai pēc pa dienu var doties pie lauka darbiem.
         
Sabiles miests ar kādiem 400 iedzīvotājiem atrodas ielejā, stāviem kalniem cieti dienvidus pusē un Abavai tuvu ziemeļa pusē. Izskatās, it kā viņš sēdētu saulgozī pret kalniem atzvēlies un Abavā lūkodamies, kuras ūdeņos tikko nemirkst viņa kājas. Pa šo ceļu ejot var ieraudzīt Sabili drusku laikāk; bet no Talsu puses nākot, ierauga viņu tik tad, kad tā ir jau, kā saka, apakš kājām. Turpat, kad pa pieminēto ceļu nāk, atrodas kalnā pa labai rokai Sabiles kapsēta un pa kreisai rokai Pilskalns, kuram stāvumi ir apstādīti jauniem kociņiem. Starp abiem kalniem pa dziļu gravu iet pieminētais ceļš. Uz Pilskalna būs gan stāvējusi laikam tā vecā pils, kuru uzcēla še „vienā no visjaukākiem zemes apgabaliem" pie Abavas, līdz ar Skrundas pili pie Ventas, Monheims, būdams Baltijā par bruņmeistaru no 25. maija 1328. līdz 1340. Šis pats vīrs, kurš bija priekš tam par valdnieku Kuldīgas pilī un pēc par valdnieku Sv. Katrīnas pilī pie Koblences, pabeidza uztaisīt arī lielo bruņenieku pili Rīgā, apstiprināja Jelgavas pili un uzcēla no jauna Dobeles pili pie Bērzes.
          Sabiles baznīca un arī viena puse no skolas atrodas sētā jeb dārzā, kurš tiek atdarīts tad, kad baznīcā tura Dievvārdus. Baznīca ir no pamata veca ēka, jo tiek stāstīts, ka viņa ietaisīta agrākā klosterī, kurš bijis savienots caur slepenu ceļu ar pili. Arī šinī baznīcā ir bijuši iekš ķieģeļu grīdas daži kapu akmeņi, kuri laikam no baznīcas jaunākās pārtaisīšanas vairs tur neatrodas. Sabiles baznīcā ir ari jauna skaista altāra bilde, kura gan aiz vakara krēslas nebija īsti saredzama, bet tomēr laikam nav Kandavas bildei līdzīga.
          Daudzkārt biju dzirdējis sūdzamies par spodrības trūkumu šādos Kurzemes miestos kā Kandava un Sabile, bet es viņus atradu daudz spodrākus un glītākus, tāpat arī ēkas daudz prāvākas, nekā biju domājis. Slapjos gada laikos arī nevarēs šai ziņa visai liels posts būt, jo ielas lielāko tiesu bruģētas. Lielpilsētu spodrības, zināms, neviens no miestiņa neprasīs.
          Pavadījis Sabilē nakti, gāju rīta agrumā trešo un pēdējo reizi pār Abavu uz Kabiles pusi. Kad aizsniedzu otras puses augstumus, tad bija rīta saule jau izklīdinājusi miglu, kura līdz tam piepildīja visu ieleju un apslēpa Sabili. No šejienes bija jo pilnīgs izskats uz pašu miestiņu un viņa košo apkārtni. Tā skatoties nāca prātā, ka esmu šādu bildi kaut kur redzējis un atminējos, ka laikam iekš „Album baltischer Ansichten" (Baltijas izskatu albumā).

Kaudzīte Reinis. Caur Kurzemi. 1878. - Brāļu Kaudzīšu raksti, 3.sēj.- R., 1940.

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs