Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 26. septembris Gundars, Kurts, Knuts
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

           Dundagas pagastā, Slīteres kalnos bijusi pils, ko saukuši par Dāvida pili. Šī pils sen atpakaļ esot nogrimusi, un tajā vietā, kur tā nogrimusi, palicis tik caurums. Reiz no apkārtējiem puišiem divi jājuši pieguļā. Viens no viņiem sacījis, ka viņš ir ar mieru līst tanī caurumā. Bet, kolīdz viņš šos vārdus bija izteicis, pienācis mazs rūķītis un teicis, lai nākot viņam līdzi. Viņi arī gājuši. Nonākot tur, kur redzējuši cilvēkus sēžam pie galdiem, bet visi bijuši nedzīvi. Tad rūķītis vedis viņus abus atpakaļ. Otrā dienā viņi atkal jājuši pieguļā un mēģinājuši laist akmeni dibenā. Bet tad tikai pēc stundas dzirdējuši, ka apakšā kāds iekliedzas.

Tautas teika

           Kādreiz Slīterē bijusi Dāvida pils. Šī pils nogrimusi. Tai vietā palicis neliels caurums. Kādreiz caurums bijis pietiekami liels, lai tanī vietā varētu nolaist nelielu katliņu. Reiz ļaudis iesējuši katliņu auklā un laiduši pa caurumu lejā. Pēc laiciņa vilkuši atpakaļ, bet izrādījies, ka katliņš bijis noņemts. Kad caurumā iemesti akmeņi, tad dobji noskanējis, it kā apakšā būtu plaša telpa. Ļaudis stāsta, ka no Dāvida pils uz Dundagas pili esot apakšzemes eja.

Tautas teika

          Sensenos laikos Slīteres Ziloskalnos dzīvojis jūras laupītājs Dāvids. Viņš ar saviem kuģiem braucis pa jūru, laupījis. Kādreiz jūrā sacēlusies vētra. Mētātu pa jūru, vētra piedzinusi Dāvidu pie kādas saliņas. Pārgurušie cilvēki izgājuši krastā. Salā valdījis virsaitis Runo, kā vārdā sala saukusies. Runo bijusi skaista meita Līze. Runo bijis nelaimīgs, ka Dāvids uzkūlies. Lai nodibinātu draudzīgas attiecības, izrīkojis dzīres.
          Dzīrēs negribējis rādīt Līzi. Dāvids izgājis un dārzā ieraudzījis Līzi. Dāvidam patikusi Līze un Līzei Dāvids. Vakarā viņi atkal satikušies dārzā un norunājuši, ka Līze brauks Dāvidam līdzi uz pili. To noklausījies, Runo uzticības vīrs pastāsta virsaitim. Runo uztraucies, grib atrunāt Līzi, bet tā pasaka, ka mīl Dāvidu. Runo sasaucis sapulci. Padomnieki iesaka uzlikt Dāvidam kādu darbu, ko viņš nevarētu veikt. Nolemj, ka Dāvidam jāuzceļ tilts pāri jūrai, lai uz Runo salu var tikt sausām kājām. Dāvids izgājis dārzā sadusmojies. Paņemt Līzi ar varu Dāvids negribējis. Dusmās cirtis cepuri pie zemes un teicis: «Velns lai parauj!» Pienācis Velns un prasījis, ko var palīdzēt. Dāvids izstāstījis, ka viņam tāda lieta. Velns apsolījis nākt palīgā. Tilts jāuzceļ vienā naktī, līdz gaiļiem. Dāvids to pastāsta Līzei. Līze apsola savā istabā dedzināt gaismu, lai redz virzienu, kādā celt tiltu. Sarunu dzirdējusi aukle un atstāstījusi Runo. Ieslodzījuši Līzi pagrabā, lai tilts iznāktu šķībs. Velns ar cepuri no Slīteres gravām nesis zemes, tāpēc te ir tik nelīdzens. Velns strādājis ar tādu noteikumu: ja uztaisīs tiltu, tad Dāvids ar dvēseli piederēs viņam. Aukle nelaiž Līzi laukā. Līze pieskrējusi pie loga un iekliegusies: «Ai, Dieviņ, nāc palīgā!» Velns paķēris Dāvidu un aizrāvis uz elli. Tā zemes tilts uz Runo salu palicis šķībs un nepabeigts.

Tautas teika

          Blakus pulvertornim Slīterē atrodas liela ala. Senos, senos laikos, kad tur vēl nebija meža, pie alas atradusies pirātu nometne. Netālu no turienes atrodas jūra. Alā pirāti slēpuši visas salaupītās bagātības. Tur netālu dzīvojis kāds jauneklis, vārdā Slīters. Viņam bijis jāiet divdesmit pieci gadi dienestā. Jauneklis mucis no saviem vajātājiem, skrējis un pēkšņi pazudis kā zemē. Alas caurumam bijuši pārliekušies pāri dažādi augi, tādēļ to nemaz nav varējuši redzēt. Jauneklis līdis un līdis, ala palikusi aizvien platāka un platāka. Tur arī viņš atradis visas lielās pirātu bagātības. Tās Slīteram palikušas, viņš ar tām atpircies no dienesta, uzcēlis Slīteres pulvertorni, no Vāczemes no pircis lielu kuģi un visus pirātus iznicinājis.

Tautas teika

Miķeļtornī
          Pa liedagu man pretī brauc pavecs vīrs, sāniski sēdēdams vienjūga ratos, kas uzrīkoti malkas vešanai. Tas ir Miķeļtorņa vecais kalējs Fricis Jānis, kas te kaļ jau 40 gadus. Un viņš pastāsta, ka par Miķeļtorni šo ciemu sauc Miķeļbākas dēļ. Senāk ciemam bijis cits vārds, kas lībiski nozīmējis krūmainu vietu, bet latviešu dzirdei licies piedauzīgi bezkaunīgs.
          «Vai te daudz lībiešu?»
          «Man pašam sieva lībiete. Vispār te lībiešu vairāk nekā latviešu. Turpretim Lūžņā ir otrādi.»
          Pāreju pirmo kāpu, kas apaugusi kārkliem, un otro kāpu, kas apaugusi priedēm. Nonāku pašā ciemā, kas novietojies pusmežainā ieplakā.
          Te arī šaursliežu dzelzceļa stacija, pirmās pakāpes pamatskola, bāka un daži telefoni.
          Ciema vidū Pīzes baznīca no sarkaniem ķieģeļiem, un baznīcā glezna, kur Jēzus velk Pēteri no jūras. Vēl saglabājies arī kungu sols.
          Ejot ciemam cauri, daudzās vietās jāiet cauri skrullēm - vārtiņu vietā ierīkotiem griežamiem krustiem, kas ar lielu naglu piedzīti stabiņu galos.
          Miķeļtorņa kapsētā, kas kāršu iežogota, lasu Uldriķa Kāberga vārdu uz brūni krāsota koka krusta un atceros savādnieku, kas pirms dažiem gadiem dzīvoja Buntiku mājās tepat netālu, dēvēdams sevi par lībiešu ķēniņu. Pēc aiziešanas uz viņu sauli, Kābergam vairs nav dinastijas turpinātāja, kaut gan palikuši vairāki dēli un arī meitas. Neviens vairs negrib uzņemties lībiešu ķēniņa grūtos pienākumus.
          Bez visiem jokiem, Kābergu ģimene tagad grib atkal sadzīvot un sadarboties ar savas apkārtnes ļaudīm. Kāds no jaunajiem Kābergiem apprecējis Tilta māju saimniekmeitu, latvieti, un viena no viņa māsām izgājusi par sievu pie kāda latvieša Ovīšos, kaut gan māte par tādu precēšanos negribējusi ne dzirdēt.
          Miķeļtorņa ļaudis par nelaiķa Kāberga un viņa atraitnes dīvainībām runā jokodamies, jo te starp latviešiem un lībiešiem nav nekādu asumu. Lībieši prec latviešu meitas un latvieši prec lībietes.
          Dzīvodami bez kooperatīva, miķeļtornieki par savām zivīm nesaņem pienācīgu maksu. «Cik žīds maksā, tik ir.» Tāpēc viņi labāk vedot žīdam malku, nekā braucot zvejot. Malkas vešana vairāk atmaksājoties.
          Vienā otrā mājā ir arī bišu mājiņas - gan skapīšos, gan klučos, jo rudeņi te bagāti viršu ziediem.
          Arī citu ciemu zvejnieki varētu padomāt, ka bišu turēšana ir tāds amats, kas var dot krietni daudz salduma.
          Un tagad pāris vārdu par vīzēm, par šiem veclaicīgajiem apaviem, kas pīti no liepu, kārklu vai kadiķu lūkiem.
          «Kā, vai miķeļtornieki vēl staigā vīzēs?»
          «Nē, katru dienu to viņi nedara. Bet ganos ejot un pļavās ar sienu dzīvojot, vēl daudzi velk vīzes ne vien Miķeļtornī, bet arī Lūžņā un citur šejienes jūrmalā.»
          Atkal eju gar jūru. Tā ir plekstu jūra, kas te skalojas man pie kājām, jo līdz Sīkragam, kas no šejienes vēl ap 20 km, plekstu nozveja ir daudz lielāka par reņģu vai brētliņu nozveju. Tikai no Sīkraga sākas brētliņu jūra un brētliņu zvejnieki.
          Tikai nevajag domāt, ka zvejnieki te dzīvo ciemos vien. Jūrmalā vietu vietām redzama daža laiva, turpat arī karas ar virvēm un izžautiem tīkliem. Tādās vietās aiz kāpu krūmiem un priedēm katrā ziņā ir kādas mājas.
          Piemēram, pāris kilometrus no Miķeļtorņa redzu liedaga malā brūnu, darvotu zvejlaivu, mazu platdibena laiviņu, karas ar virvēm un resnu mietu ar pienaglotu dēlīti, uz kura uzraksts «Buntik». No šejienes iet ceļš pāri kāpām un cauri bērzainam krūmajam uz Buntiku mājām, kas pieder Kābergiem.
          Tālāk - jau pusceļā starp Miķeļtorni un Dižirvi - atkal redzu divas lielas zvejlaivas un divas mazas platdibenītes, jo tepat pie kāpām ir Olmaņu un Smiltnieku mājas, kur dzīvo zvejnieki. Sazvejotās zivis viņi ved uz Dundagu vai sūta uz Rīgu. Viņiem ir arī dižvads, un tas rāda, ka viņi nav nekādi nieka zvejnieki. Visvairāk viņi zvejo plekstes. Turpretim reņģes viņi nezvejo nemaz.
          Apskatu Olmaņu darvas ceplīti, ko tagad vairs nemaz nekurinot. Tas mūrēts no ķieģeļiem.
          Pavisam citāds bijis Smiltnieku vecā saimnieka darvas ceplis, taisīts no vecas mīnas. Vakarā iekurināts, tas no rīta jau bijis tā nokurējies, ka darva jau tecējusi, un vecais saimnieks teicis: «Gatavs!»

Lielirbē
          Tanī vietā, kur Dižirves upe ietek jūrā, tur upei abās pusēs novietojies Lielirbes ciems. Šim ciemam ir daudzi un dažādi nosaukumi, un es neņemos spriest, vai manis lietotais ir no visiem pareizākais. Šī nosaukuma vienīgā priekšrocība ir tā, ka tas citas puses lasītājiem neliksies tik neparasts un dīvains, kā - piemēram - Īra vai Dižirve.
          Lūk, šobrīd, kad pieeju Lielirbes pirmajam valgumam, redzu tur 11 dažādas laivas. Un kad uzeju augstās, dobainās kāpās, tur atrodu arī 4 vecas tīklu būdas caurumainiem jumtiem.
          Vienai būdai durvis pat aizaugušas ar smilgām, tik sen pa tām nav staigāts.
          Uzeju arī vienu citādu būdiņu, saslietu no vecas pārzāģētas laivas. Būdiņa nav aizslēgta, kaut gan tajā glabājas plekstu vads un reņģu tīkli. Tātad jāspriež, ka Lielirbē nav zagļu.
          Pagājis kādu puskilometru gar jūrmalu, apstājos otrā valgumā, tur saskatīdams ap 10 dažādu laivu. Dabūju zināt, ka virzes, tikli, stoderes un airi daudzreiz paliekot laivās augu dienu, augu nakti. Zādzības gadoties pavisam reti.
          Pāri kāpām iedams uz ciemu, atkal redzu vairākas tīklu būdas kāpu bedrēs.
          Te plašas kāpas bedrainām gravām, pieaugušas jauniem bērziem, priedītēm, sausu zāli un sūnu. Tikai dobju kraujas neapaugušas, nobrukušas, smilšainas.
          Eju tālāk un redzu, ka Lielirbes ciems izlaidies visai plašā izklaidā gar Dižirves upes alkšņainiem krastiem un pļavu līčiem. Cauri ciemam iet šaursliežu dzelzceļš, un viss ciems prot iztikt ar 5 telefoniem.
          «Un kā iet ar zveju?»
          «Zveja iet mazumā.»
          «Pat vēl tagad?»
          «Nē, tagad ir jānoskatās, kas nu būs.»
          Un kamēr lielirbnieki noskatās, tikmēr uzpircēji rauj ko māk. Paši zvejnieki ar zivīm tirgojas tikai tik daudz, ka ieliek pāris kastes vezumā un pabraukā šur tur pa saimnieku mājām.
          Bēdas ar upi, jo tās augšgals izmeliorēts un dod visai daudz ūdens, kas lietainā laikā netiek lejgalam cauri un bieži appludina pļavas un tīrumus. Vienu gadu jau ap Jāņiem visi upmalas lauki gulējuši ūdenī, citu gadu plūdi uznākuši agro kartupeļu laikā, beidzamajos gados lielie ūdeņi nākuši vairāk uz rudens pusi. Jau gadiem runāts par upes grīvas padziļināšanu, bieži atbraukuši lietpratēji un staigājuši gar upi uz priekšu un atpakaļ, bet līdz pat šim laikam nekas vēl neesot darīts.
          Lielirbe ar savam 60 mājām nav nekāds nieka ciems un par tā labklājības pacelšanu der padomāt arī gudri skolotām galvām.
          Un tagad nu pavisam nevietā vaicāsim, vai lielirbnieki apgroza daudz naudas? Nē, ar naudu viņiem nekādas lielas kraušanās nav. Te vēl pa daļai pastāv maiņas saimniecība, ņemot lietu pret lietu bez pieskaršanās latiem un santīmiem. Sevišķi tas sakāms par zivju iztirgošanu no ratiem, braukājot no mājas uz māju. Pret zivīm iemaina kādu kukuli maizes, kādu podu miltu, arī putraimus, kartupeļus un citas ēdamlietas.
          Zināms, gluži bez naudas te neiztiek, tomēr neaizmirsīsim, ka naudai zvejnieciemos ir pavisam cita vērtība, nekā pilsētās.
          Labu peļņu lielirbniekiem dod mežu darbi, - ne vien ciršana un zāģēšana, bet arī vešana un kraušana vagonos.
          Ari no zvejas atlec dažs labs lats, sevišķi tiem, kam nēģu tači tuvāk pie jūras, un ari dižvadu īpašniekiem.
          Dižvadu gan Lielirbē nav daudz, tikai divi trīs. Bet paredzams, ka uz priekšu būs vairāk, jo dižvadu zveja labi atmaksājas.
          Eju uz Stūrlagdu (lībiešu vārds, kas latviski nozīmējot lielu klajumu) māju un vaicāju saimniekam par viņa lopiem un sējumiem.
          Stūrlagdu saimnieks stādījis 15 pūrus kartupeļu, sējis 2 pūrus rudzu, 1 pūru pūru (ziemas kviešus), 1,5 pūrus auzu. Viņa saimniecībā 1 zirgs, 1 govs, 2 cūkas, 12 aitas. Viņam pieder jūras laiva un arī upes laiva, bez tam 20 nēģu murdi un plekstu vads. Viņš ari dižvada līdzīpašnieks.

Jaunciemā un Sīkragā
          Laiva peld pāri Dižirvei - apmēram 100 metrus platai upei - un apstājas pie zaļa krasta, kur tikai alkšņu krūmi vien redzami. Bet kas iziet krūmiem cauri un - iedams uz jūras pusi - atkal nonāk upmalā, tas tad ir nokļuvis pie motorlaivu piestātnes, kur parasti stāv abas Jaunciema un ari 4 Sīkraga motorlaivas, kaut gan zvejniekciemi no šejienes ir labi patālu: Jaunciems ap 2 km, Sīkrags - ap 6.
          Trīs motorlaivas nupat pārbraukušas no plekstu zvejas, un ap tām nu salasījušies ļaudis, ka čum vien. To starpā netrūkst arī divu žīdu, kas par kasti plekstu, kur ap 45 km zivju, sola 5 latus, lai tikai dod kraut ratos. Bet zvejnieki vilcinās un pārdomā, gaidīdami, vai citi uzpircēji nesolīs vairāk.
          Pie Dižirves grīvas iesākas brētliņu zvejas rajons, kurā iederas visi zvejniekciemi ne vien līdz Kolkas ragam, bet pat līdz Mellsilam. Tālāk vairs brētliņu nozveja nav tik ievērojama, un tur tikai atsevišķi ciemi, piemēram, Kaltene un Apšu ciems, izceļas citu ciemu vidū ar savām daudzajām brētliņām.
          Saprotams, salīdzinot ar Sīkragu, pat vismazākie Rīgas jūras līča rietumu piekrastes ciemi var justies it lepni, jo - kaut vai tās pašas brētliņas - tie nenozvejo neko daudz mazāk. Bet kad palūkojamies, cik brētliņu nozvejo Kurzemes krasta ciemi uz dienvidiem no Sīkraga, lūk, tad Sīkraga brētliņu daudzums paceļas kā kalns, kas negaidot slejas augšup no klaja līdzenuma.
          Pieeju pie kāda zvejnieka, kas savas zivis jau iekrāvis ratos un pašlaik ķeras pie groža, lai brauktu mājup. «Dievs palīdz! Vai šodien laba zveja?»
          «Paldies, tāds nieks ir - kādas 2, 3, 4 kastes uz motora.»
          «Nu kā jums tagad vispārīgi ar zveju iet, vai tāpat kā daudzās citās vietās, kur zvejnieku paliek arvien mazāk?»
          «Nē, beidzamajos gados mūsu ciema zvejnieki nav gājuši mazumā.»
          «Tad ir pamats domāt, ka jūsu dzīve sāk uzlaboties.»
          «Vai maz citādi tagad var būt, kad valdība tik ļoti rūpējas par zvejniekiem?»
          Ieeju ciemā, nonāku Pētera Biezbārža mājā, ko sauc par Pentēm. Gar mājas laukiem jūras pusē daudz smilšainu pauguriņu. Saimnieks pastāsta, ka tie radušies pie žogiem, kur vējš smiltis sadzinis. Un kādā vietā, kur uz viena paugura izaugusi kupla priede, reiz atradusies Pentu istaba. Toreiz kāpas vēl nebijušas krūmiem apaugušas, un vējš istabu ieputinājis smiltīs. Vajadzējis rakšus atrakt logus un durvis, lai var staigāt un redzēt.
          Runājot par sīkradznieku darba dzīvi, jāņem vērā, ka viņi strādā ne vien jūrā, bet arī zemes darbos. Vasarās daudz pūļu prasa pļavu nokopšana - uz zemes, un plekstu vilkšana - jūrā.
          Plekstes pārdod gan tūdaļ svaigas, gan vēlāk - cieti vai mīksti žāvētas.
          Daudz zivju sīkradznieki pārdod pa trešdienām Dundagā, kad tur nedēļas tirgus. Tomēr vairāk paņem uzpircēji tepat ciemā un tad iztirgo pa malu malām.
          Ja nu kāds gribētu šo ciemu gleznot, lūk, tam būtu jāglezno daudz māju meža ielokā. Mājas visvairāk pelēkas, kā jau koka ēkas pēc daudzu gadu spītēšanas vējam, lietum, saulei un sniegam. Taču netrūkst arī krāsotu istabu, un ir pat divi vienstāvu ķieģeļu nami. Būtu attēlojami arī šejienes žogi, ar īpašu spilgtumu zīmējot šeit tā sauktos sāmu žogus, kas gan taisīti no kārtīm, taču ne līmeniski, bet pazviļus.
          Ar vairākiem zvejniekiem sarunājoties, dzirdu, ka viņi paši sava ciema ļaudis raksturo par diezgan lepniem. Sīkradznieki esot sparīgi taisītāji: taisot lepnas mājas un lepnus parādus. Cits par citu gribot uztaisīt lepnāku māju, tāpēc gandrīz visi esot valstij lieli parādnieki.
          Tomēr nesāksim lieki raizēties, jo vajag ticēt, ka sīkradznieki savus parādus godam samaksās.

Mazirbē
          Atšķiram Latviešu konversācijas vārdnīcu un lasām, ka Mazirbe jeb Maģirve ir ciems Dundagas pagasta jūrmalā pie Mazirbes dzelzceļa stacijas un Maģirves upes grīvas. Ciemā ir pamatskola, rajona ārsts, pasta un telegrāfa kantoris, mežzinis, tvaika dzirnavas ar zāģētavu, ķiegeļnīcu, aptieka, dažas tirgotavas, luterāņu baznīca, mācītājs un 256 iedzīvotāji, no tiem 154 vīrieši un 122 sievietes.
          Vēl ieskatīsimies kādā ceļinieka piezīmju grāmatā lasīdami: <          Vispirms domājam par pašu Mazirbes vārdu, ko mēdz izrunāt arī par Maģirvi, un tas tad skanot lībiskāk. Taču paši lībieši saka, viņu valodā Mazirbes nosaukums esot Īre, pretim Lielirbei, kas ir Īra.
          Šajā sakarā dažs tūdaļ ievaicāsies, kāda gan Mazirbei daļa gar lībiešiem jeb lībjiem. Tāds, saprotams, nezinās, ka mūsu lībji uzskata Mazirbi par savu centru, jo Mazirbe ,ir apmēram vienādi tālu kā no Lūžņas, tā no Mellsila, no šiem vistālākajiem lībju zvejniekciemiem. Pavisam tādu ciemu, kuru vienkopus ar latviešiem dzīvo sava tiesa lībiešu, jūrmalā abpus Kolkas ragam ir vēl 12. Šajos ciemos ir ap 1400 tādu ļaužu, kas saucas pa lībjiem. Ģimenē viņi runā paši savā valodā, kaut gan daudzi lībji arī to vairs nedara, sevišķi jaunie.
          Īstenībā nav tikpat kā nekādas atšķirības, pēc kuras varētu pazīt, vai šis zvejnieks, ar ko pašlaik sarunājaties, ir lībietis vai latvietis. Ne drēbēs, ne izskatā, ne latviešu valodas izrunā nemanāt ne mazāko savādību, tikai - viens par sevi saka, viņš esot lībietis, otrs - latvietis, un jums jātic.
          Mazirbe atrodas šaursliežu dzelzceļa vistālākajā stūrī uz ziemeļiem. No šejienes uz abām pusēm dzelzceļš liecas atpakaļ - gar jūrmalu uz Ventspili, pa zemes vidu caur mežu mežiem un Dundagu, Talsiem un Stendi. Šādam dzelzceļa stūrim jo liela nozīme Kolkas raga lielo mežu dēļ. Un mazirbnieki stāsta, ka mežā viņi nopelnot vairāk, nekā viņiem var dot zeme un zveja. Viņi cērt, ved un krauj vagonos. Kad vēl nebijis dzelzceļa, tad krāvuši kokus kuģos, kas te allaž piestājuši pret ciemu.
          Lūdzu, tagad mums beidzot ir atslēga, kura var atvērt vienu otru dīvainu vai noslēpumainu ziņu.
          Vispirms, kāpēc Mazirbē mazāk sieviešu, nekā vīriešu? Atbilde īsa: meža darbu dēļ. Otrkārt, nesaprotami, kā gan zvejniekciemā, kur 256 iedzīvotāji, var būt tikai 14 zvejnieki, neskaitot 16 puszvejniekus, kam zveja rūp tikai pašu pavalga dēļ? Un arī šie skaitļi vēl esot par lieliem, jo paši zvejnieki saskaita, ka īstu zvejotāju neesot vairāk par 9. Kāpēc? Atkal - citi darbi labāk atmaksājoties, it īpaši meža darbi. Un tālāk - visu Mazirbes zvejnieku gada ienākums no zvejas ir tikai ap 2000 latu. Saprotams, ar šo naudu var iztikt vienīgi tad, ja citos darbos var piepelnīt krietni vairāk.
          To visu labi apsverot un pārdomājot, jāspriež, ka Mazirbē nekādu krietnu zvejnieku vairs nav. Tādās domās ir arī paši mazirbnieki. Un tomēr - beidzamajos gados viņiem radušās jaunas cerības, jo viņi redz un jūt valdības lielo gādību par zvejniekiem. Cildenu saviļņojumu viņos atstājusi diena, kad Mazirbē ieradās prezidents.
          «Man iznāca, ka es gadījos turpat ceļmalā, kur apstājās prezidenta mašīna,» stāsta kāds zvejnieks. «Un līdzko prezidents izkāpj, viņš tūdaļ dod man roku, vaicādams, vai mūsu ceļi visur tādi smilšaini. Es jau no pirmā skata redzēju, ar ko man gods runāt, un atsacīju, ka tādi jau mums tie ceļi te ir. Tad prezidents diezgan bargi noprasīja, kā mēs tādus ceļus varot paciest. Un, skatieties, pēc tam jau otrā dienā brauca uz Mazirbi visādi kungi un inženieri, lika vest viršus un akmeņus. Tagad nu beidzot mēs tiksim uz labāka ceļa.»
          Mazirbē arī nodibināta Kolkas rajona zvejnieku kooperatīva nodaļa, kurai sava kopžāvētava, kaut arī neliela. Žāvētavā divi namiņi, un katrā namiņā var žāvēt 384 kāli reņģu vienā reizē, tas ir - ik pa divi stundām. Abi namiņi diennaktī var tātad izžāvēt ap 300 000 reņģu.
          Visai glītu māju no ķieģeļiem uzcēlis zvejnieks Zembahs, viens pats visu būvmateriālu savezdams. Viņš iesācis arī celt jaunu mūrētu pagrabu no akmeņiem un cementa. Zembaham pieder motorlaiva kopā ar diviem citiem zvejniekiem. Un Zembahs nav dzērājs.
          Mazirbnieki zvejo - pavasari tikai reņģes, vasarā - pa druskai plekstes, rudenī - reņģes un brētliņas, cik vien var dabūt.

Košragā
        Beidzot nu vienā vietā esmu ieradies tādā reizē, kad varu braukt zvejniekiem līdzi jūrā un redzēt plekstu zveju.
          Saule tikko ir uzlēkusi gaišzilās debesīs, jo pašlaik ir vasaras vidus. Un lēns ziemeļaustrumu vējš ar spirgtu dzestrumu iet mums pāri, pūzdams līdztekus krastam.
          Laivas pakaļgalā pie motora un pie stūres sēž pats Volganskis. Mēs ar Valdi turamies vairāk laivas vidū.
          Valdis ir stalts jauneklis, nule beidzis Ventspils ģimnāziju. Viņš ies karadienestā un iestāsies karaskolā. Viņš būs virsnieks.
          Valdim ir vēl treji brāļi. Viens brālis - Edgars - Helsinku augstskolā studē teoloģiju. Somi viņam dod visu par brīvu, pašam vajadzīgas tikai drēbes. Pēc augstskolas beigšanas viņam jau apsolīta mācītāja vieta turpat Somijā, un tur viņš arī palikšot. Lūk, somi parādot mūsu lībiešiem ļoti vispusīgu laipnību.
          Kārlis pašlaik izpilda karadienestu flotē. Viņš mācījies Ventspils amatnieku skolā, mantos Nuorpiedagus un paliks tēva vietnieks.
          Arī Edvīns paliks mājās.
          Tiktāl - skats Volgansku dzimtas nākotnē. Bet kāda ir šīs dzimtas pagātne? Tā ir cīnīšanās par savām tiesībām un visai darbīga cenšanās tikt arvien augstākā un zaļākā zarā.
          Skatāmies atpakaļ pāri 80 gadiem un redzam Didriķa Volganska tēva tēvu dzīvojam Jaunvalganu mājā starp Mazirbi un Košragu. Māja pieder Volganskiem no tēvutēvu laikiem. Bet ir pienācis Krišjāņa Valdemāra laiks, daudzi saimnieki sūdzas ar muižniekiem par augstajām nomas naudām, un tad barons, kam pieder visa vara, izdzen Volganskus no Jaunvalganiem. Tēvatēvs beidz mūžu kā vaļinieks. Tēvs jau uzceļ sev Košragā mazu būdiņu, kur izaug Didriķis Volganskis un dzīvo te līdz 20 gadu vecumam. 1907. gadā viņš nomā puspūrvietu nederīgas zemes kāpu kalnos pie Anduļu mājas, kur agrārreforma viņam vēl piegriež klāt purvainas vigas un sausu smilšu kangarus. Bet Volganskim ir četri dēli, tāpēc kangari pamazām sagāžas vigu dūkstīs. Un kad nu zem visa tā pavelkam svītru, tad redzam, ka Didriķis Volganskis pašlaik ir varenākais zvejnieks visos ciemos gar Kolkas ragu. Viņš ir arī Kolkas rajona zvejnieku kooperatīva priekšnieks un dvēsele.
          Ar to nemaz nav teikts, ka Volganskis būtu vienīgais zvejnieks visā Košragā. Bez viņa te ir vēl vismaz 9 vīri, kuru galvenais ienākums nāk no jūras. Tiem ir arī motorlaiva un selgas laiva.
          Kamēr visu to pārdomāju, esam jau piebraukuši zvejvietai. Atskatoties uz krastu, pār mežiem balta paceļas Slīteres bāka. Tātad esam apstājušies 3 asis dziļā ūdenī.
          Paiet kādas 20 vai 30 minūtes vienā vilkšanā, kamēr vadu ievelk laivā. Bet šorīt pirmais loms ir labs, - 10 kāli skaistu plekstīšu. Kad Volganskis izceļ vada kuli no ūdens, kule čum vien. Tagad jāatraisa kules gals un jāber zivis kastē, kur tās svaidās un plāta mutes, kamēr norimst pagurumā un nemaņā.
          Zvejojam līdz pulksten 10, izvilkdami 8 lomus. Pieberam ar zivīm 2 kastes - ap 70 kg.
          Un kad es dodos prom no Košragā, no šī ciema, kur 110 iedzīvotāju ar 10 zvejniekiem, es vēl apstājos jūrmalā pie pašu košradznieku taisīta mola, kas rudeņu vētrās mazliet aizsargā valgumu pret lielajām bangām, un apskatu arī redeles, pa kurām var motorlaivu izvilkt malā un ielaist ūdenī treji vīri bez kādām lielām mokām.

Pitragā, Saunagā un Vaidē
          Laiks rit uz priekšu, mainīdamies un mainīdams. Līdzi jaunā laika jaunajam garam nāk dziļas pārveidības arī zvejnieku dzīvē. Pamazām un pamatīgi pārveidojas visa dzīve un sadzīve mūsu zvejniekciemos. Un paies tikai pieci vai desmit gadi, kad mēs tagadējo zvejniekciemu vietā redzēsim pavisam citādus zvejniekciemus, kaut arī tie būs turpat, kur bijuši, un viņu ārpuse nebūs daudz mainījusies.
          Pašlaik ir pārejas laiks, un jauna kārtība nomaina veco kārtību, pareizāk sakot - veco nekārtību. Un kā jau vienmēr tamlīdzīgos laikos, daudzi vēl šaubās, vai piedalīties jaunas kārtības veidošanā, vai vēl palikt aiz sava žoga.
          Es lūgšu iedomāties 1 x 2 km plašu smilšainas zemes gabalu kāpu meža ielokā pie jūras, kur tek maza upīte alkšņainiem krastiem. Šajā plašajā un liesajā zemes gabalā izkaisījušās 12 saimnieku mājas un 38 zvejnieku saimniecības. Vietu vietām redzamas daudzas jaunas ēkas, dažas nule pusceltas.
          Šur un tur iestādīti jauni kociņi: ābelītes, bērzi un vītoli. Un mums būs liels prieks atkal te atbraukt pēc gadiem un redzēt, cik jauki šie koki pušķo šī ciema pelēkumu. Bet var pat gadīties, ka tad šis ciems nemaz vairs nebūs pelēks. Tas būs kļuvis iepriecinoši daudzkrāsains.
          Taisni pret ciemu pie pašas jūras ir Kolkas mežniecības malkas krautuve - pitradznieku īstā peļņas vieta. Šeit savestie koki gandrīz visi tikai pitradznieku cirsti, vesti un sakrauti. Un kad jūrā piestāj kuģis, tad ļaudis ar pajūgiem un ar visādām laivām ved malku no krautuves ar zirgiem uz laivām, ar laivām uz kuģi. Tādā darbā viena motorlaiva pelna ap 100 latu dienā, vienkārša laiva - 30 līdz 40 latus. Un pitradznieki slauka sviedrus smaidīdami.
          Lai vēl ko pateiktu par pitradzniekiem kā par zvejniekiem, tad jāpiemin, ka viņiem katram ir dūmu būdiņa, kur žāvē cietas plekstes. Viņu ciemā ir 2 motorlaivas, vairākas buru laivas un labs skaits mazāku airu laivu. Bez visa tā viņiem ir arī domas, ka Pitraga upes grīvā reiz varēs izbūvēt zvejnieku patvēruma ostu.
          Pēc tam nu atkal jāiet daži kilometri gar jūrmalu, kamēr parādās malkas grēdas pie Saunaga un aiz tām pats Saunaga ciems. Tas nav tik plašs kā Pitrags, un arī ļaužu viņā nav tik daudz. Bet zvejnieku, cik vērojams, te vairāk nekā Pitragā, un viņiem ir nevis 2, bet 5 motorlaivas. Te arī skola, kurā viens skolotājs māca 3 klases.
          Ciemā darbojas 3 brētliņu sālītavas jeb, kā saka, ķilavu darbnīcas. No tām viena pieder kooperatīvam un viena Tilmanim, kas strādā kādas konservu fabrikas uzdevumā.
          Kad ieskatāmies pašā ciemā, tad veco un pelēko ēku vidū gandrīz katrā saimniecībā redzam jaunu glītu istabu. Tātad laiks rit uz priekšu, mainīdamies un mainīdams.

Kolkā
          Vai kāds nezina vēl, kur Kolka? To zina visi, jo, redziet, Kolka ir tajā vietā, kur Ziemeļkurzeme nāk laukā no jūras, tiekdamās arvien tālāk pret ziemeļiem.
          Bet vai kāds zina, kas ir Kolka? Jā, zvejniekciems, tas tiesa. Bet kas par zvejniekciemu? Lūk, to zina tikai dažs retais."
          Tātad Kolka ir liels zvejniekciems Kurzemes vistālākajos ziemeļos, kur ķirši zied divas nedēļas vēlāk nekā Leišmalē, tikai ar piezīmi, ka šajā ciemā ķiršu tikpat kā nav, jo nav necik arī citu augļu koku. Te aug tikai Dieva stādīti koki, visvairāk smilšu priedes, un gods tai mājai, pie kuras iestādīts arī dažs bērziņš, pāris vītolu vai kāda ābelīte.
          Kolcenieki diezgan apdomīgi, ja negribam teikt - aizdomīgi pret visu, kas neparasts un jauns. Tā, piemēram, pret motoru iebūvēšanu laivās - pirms kādiem desmit gadiem, kad mūsu zvejnieki vēl motorlaivas necik nepazina. Tikai vēlāk, kad ciemā jau parādījusies pirmā motorlaiva un tai ar zveju labi veicies, turklāt ar motorlaivām zvejniekiem bijusi daudz vieglāka un drošāka strādāšana, lūk, tad arī citi kolcenieki sākuši domāt par motorlaivām.
          Liels solis ne tikai uz priekšu, bet arī uz augšu ir Kolkas rajona zvejnieku kooperatīva nodibināšana. Kooperatīva darbības rajons aptver 60 km garu piekrasti, kur kooperatīvam ir 9 nodaļas. Šajā rajonā tad nu ir tā vieta, kur nozvejo lielāko daļu mūsu brētliņu. Saprotams, te zvejo daudz arī citu zivju, kā plekstes un reņģes, tāpat sīgas un salakas, kaut gan mazāk.
          Ar laiku, iztaisot šeit gar Kolku labākus ceļus, varēs arī daudz labāk darboties kooperatīva rīcībā nodotais valdības auto.
          Par Kolkas ciemu vēl varu pastāstīt, ka te pavisam dzīvo pāri par 300 cilvēku, ierīkojusies kādās 70 mājās, no kurām 6 ir saimnieku mājas, pārējās - zvejnieku saimniecības. Ciemā ir mežniecība, piecklasīga pamatskola, pasta palīgnodaļa, ilggadīgs policists, 10 radioaparāti, 17 telefoni. Un zīmīgi, ka te divas baznīcas: viena - luterāņu, otra - pareizticīgo.
          Tāda ir Kolka, ja par to nestāsta gari un plaši; zvejniekciems, kur iet uz augšu tas, kurš cenšas. Un iegaumēsim, ka vienā ziņā visi kolcenieki ļoti centīgi: zvejā. Nekad viņi neatstāj zveju novārtā meža darbu dēļ, ko bieži mēdz darīt citu ciemu zvejnieki. Pat ziemā viņi meža darbos iet. nelabprāt.
          Lai Dievs palīdz viņiem arī uz priekšu ar savu amatu lepoties!

/Veldre V. Dzive pie jūras: Vērojumi Latvijas jūrmalas zvejniekciemos; 2 d. - [R],1938-1939./

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna