Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 15. maijs Sofija, Taiga, Arita, Airita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Tas noticis zviedru laikos, kad cēluši Piltenes pili. Pils bija diža: apkārt trīs zelta jostas un 12 lieli vēlogi (vēja rādītāji). Pili cēla daudz zemnieku no dažādām muižām, arī no pašas Piltenes. Tad jau nebija kā tagad: neviens nemācēja nedz lasīt, nedz rakstīt, kur nu vēl skaitīt. Bet bija jāzina, vai visi ieradušies. Kā to uzzināt? Sadabūjuši lielu mucu. No rīta, zemniekiem nākot darbā, katram iedeva vienu pupu. Pupas bija jāmet mucā; mucu sauca par tīni. Kad tīne bija pilna, tad zināja, ka visi bija ieradušies. Uzraugs tad saucis: «Pil tīn!», un darbs sācies. No «pil tīn» (pilna tīne) tā radies Piltenes nosaukums.

Tautas teika

          Pilteni esot dibinājis Valdemārs II - Dānijas karalis. Meklējot pilsētai vārdu, viņš ejot pirmo saticis zēnu un iesaucies: «Piltene!», kas dāņu valodā nozīmējot zēnu. Tā cēlies pilsētas nosaukums.

Tautas teika

          Kāda Piltenes barona meita karstā vasaras dienā mazgājusies pils pagalmā. Mazgājoties tā novilkusi savu zelta gredzenu un nolikusi uz soliņa, kas stāvējis blakus. Vēlāk tā iegājusi pilī un gredzenu aizmirsusi. Gredzenu aiznesis kovārnis uz savu ligzdu.
          Meita vēlāk gredzenu meklējusi un nav atradusi. Turpat garām gājusi pils virtuvene. Meita apsūdzējusi virtuveni par gredzena nozadzēju. Barons nospriedis sodu - pakārt. Pakāruši pie kādas lielas liepas.
          Pakāršanas dienā virtuvene lūgusi, lai ļaujot beidzamo lūgšanu noskaitīt. Lūgšanā tā nolādējusi Pilteni. Kādu dienu vēlāk liepu nozāģējuši. Liepā bijusi kovārņa ligzda. Tajā atraduši pazudušo zelta gredzenu. Barons noskārtis, ka virtuvene apvainota nepatiesi, bet bijis par vēlu.
          Bet Piltene no tā laika patiešām sākusi nīkuļot.

Tautas teika

          Kad Piltenes baznīcu cēlusi, to nav varējuši uzcelt. Kad līdz pusei uzcelts, naktī sagruvusi. Mēģinājuši celt atkal, bet tas pats. Baznīcas cēlāji bijuši ļoti nobēdājušies. Te uzreizi baznīcai garām nācis kāds vīrs. Baznīcas cēlāji sūdzējuši viņam savas bēdas un lūguši pēc padoma. Vīrs arī tādu devis: baznīcā vajagot iemūrēt dzīvu cilvēku, tad tā vairs kopā negrūšot. Vīri noķēruši kādu meiteni un gribējuši iemūrēt, bet piesteigusies meitenes māte, kura lūgusies, lai meiteni atlaiž. Vīri tomēr meiteni nav laiduši. Viņi sagūstījuši arī meitenes māti un abas iemūrējuši baznīcas mūrī. Baznīca vairāk tad kopā nav gruvusi.

Tautas teika

          Piltenes pagasta Upīšu mājās dzīvojis ļoti stiprs vīrs, kas noārdījis baznīcu un izņēmis savu līgavu, kas tur bi-juse iemūrēta.

Tautas teika

          Mazs, sazaļojis celiņš izved uz Piltenes dižceļu. Cik te vienmuļš un nemīlīgs apgabals! Vienā pusē ceļam liels purvājs, kurā zib balti, nokaltuši paegļu jeb ēču stumbri, otrā - zems līdzenums, kurā panīkušās ēces vēl zaļo. Aiz purvāja redz retus māju pudurus, saraustītus priežu skupsnīšus, pār kuriem karājas pelēka, mākoņaina debess.
          Ceļš stiepjas taisns kā diegs, tālumā jau redz Piltenes māju drūzmu un - drīz es esmu šajā slavenajā pilsētā. Es nesmejos - kāds vietējais pilsonis man stāstīja, ka Piltene esot bagātākā pilsēta Latvijā. Viņai neesot parādu, tā nedzīvojot nekad pāri savam budžetam. Piederot gan tai diezgan lielas platības - gandrīz 10 kilometru gara meža josla. To tad pilsēta sadalot mazākās cirsmās un pie reizes pārdodot. Dzīvojot iztikusi un pat elektrisko apgaismošanu ierīkojusi saviem spēkiem. Tātad redziet - Piltene ir tiešām priekšzīmīga pilsēta.
          Piltene... ar vienu pašu ielu, kas vairāk nekā kilometru gara, saliekusies kā desa līkumā. Lejā, tāds pat līks kā iela, stiepjas pretim pilsētai šaurs ezera luņķis - vismaz man likās, ka tas ezers. «Desas līkumā», ar zemo tornīti ieslēpušies kokos, stāv Piltenes baznīca, kurai apkārt redz vecus kapus. Mājiņas mazas, zemas, sakņupušas vienstāva celtnes kā vecas māmiņas, kas zem ielīkušo jumtu smaguma glabā seno laiku elpu un... tikumus gan laikam ne - aiz logiem, kuros zied vecmodīgās ģerānijas un baltās sniega pikas, redzēju modernas zēngalviņas un spridzīgus skatus kā zibeņus šaudāmies. Ir jau taisnība - negaiss visbiežāk savelkas tur, kur vislielākā tveice un klusums.
          Klusums Piltenē ir taisni priekšzīmīgs. Lai gan šodien ir sestdiena, es labu laiku esmu vienīgais cilvēks garajā «desas līkumā». Eju pa nelīdzeno trotuāru, kas pašu spēkiem bruģēts apaļiem akmeņiem tāpat kā iela. Iešana nav viegla - dažs akmens kā cūkas snuķis ceļas gaisā, cits iegrimis bedrē, bet es neko nesaku. Labāk grūtāka staigāšana, bet vieglāka jušana, ka nav parādu, ka kājas nemin svešu asfaltu.

/Students K. Ceļinieks: Dzīves un dabas vērojumu grāmata. - R., 1938./

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna