Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 15. maijs Sofija, Taiga, Arita, Airita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Kuldīgas pilskalns atrodas Ventas kreisajā krastā pie Veckuldīgas upītes grīvas, zemes ragā starp upītes gravu un Ventu, un ir vislielākais pilskalns Kurzemē.
          Ļaudis melš, ka pilskalnam Ventas pusē esot bijušas apakšzemes ieejas.
          Sena teika stāsta, ka pilij Kuldīgas pilskalnā visapkārt jumtam karājušies vara pakariņi, kas, vējam pūšot, šķindējuši. Ap veco Kuldīgas pilskalnu saistās arī parastā teika par kalnā nogrimušo pili. Kalnā esot caurums, kur ielaistā pīle izpeldot Ventā.

Tautas teika

          Velns apņēmies aizsērst Ventas upi, lai noslīcinātu Kuldīgas pilsētu un apkārtni. Viņš pašā pusnaktī aizgājis jūdzes divi augšpus Ventas pie Briežu brasla, kur pulka akmeņu, un saņēmis lielu, lielu kaudzi. Jau atstiepis to kaudzi līdz pilsētam un steidzies pēc otras, te piepeši nodārdējis tāds troksnis, ka no tam turienes latviešu virsaitis atmodies. Viņš piecēlies, izgājis no istabas - redz: Ventas upe jau pa pusei aizsērsta. Nopratis, ka Velns te ķērnājies. Bet kā nu līdzēties? Aizskrējis uz vistu kūti, sacirtis ar rokām pa kažoku un iedziedājies kā gailis. Gailis atmodies, domājis, ka otrs gailis jau dziedājis, un dziedājis arī pats. Velns, izdzirdējis gaiļa dziesmu, nosviedis otru klēpi zemē un pats aizlaidies. No pirmā Velna klēpja bij izcēlusies Ventas upē pie Kuldīgas rumba; bet otru klēpi, gailim dziedot, nometis augšpus rumbas. Tur nu šis akmeņu klēpis tikām gulējis, gulējis, kamēr pārvērties par pārkaļķiem.

Tautas teika

          Senos laikos kuldīdznieki sanākuši naidā ar pašu Vella kungu. Vells traki noskaities uz viņiem un apjēmies tiem atriebties: viņš nolēmis šos noslīcināt. Kādu nakti Vells sācis pa visu zemi lasīt akmeņus. Salasītos akmeņus Vells nesis uz Kuldīgu un iebēris Ventā. Bet ar vienu klēpi vien nepieticis, nevarējis Ventu aizbērt, bijis jānes vēl. Salasījis otru klēpi un iebēris Ventā. Ūdens gan pacēlies krastos, bet pāri vēl negājis. Neko darīt, bijis jānes vēl. Nu Vells salasījis lielu, lielu klēpi akmeņu un devies uz Kuldīgu, bet nasta bijusi tik smaga, ka Velis nevarējis vairs paskriet, bijis jāiet lēnām. Gājis, gājis visu pusnakti, vēl bijis priekšā labs ceļa gabals. Te, gar vienām mājām ejot, Vells dzirdējis jau gaili dziedam. Tas bijis pirmo reizi. Par to Velis ļoti uztraucies un pielicis visus spēkus, lai laikā Ventu sasniegtu. Bet, kā tuvojies otrām mājām, gailis jau otrreiz dziedājis. Nu Velis sabijies un sācis mukt. Mūkot Vellam salasītie akmeņi biruši pa visu apvidu. Bet vietām, kur kāja slīdējusi, tur akmeņu izbiris veselām kaudzēm. Beidzot, kad Vells tuvojies Gaiķu Mizaiņiem, gailis dziedājis trešoreiz. Tad Velis klupdams krizdams devies purvā iekšā, bet akmeņi izbiruši pa Mizaiņu laukiem. Skriedams purvā, Vells atstājis tik dziļas pēdas, ka tās redzamas vēl šobaltdien. Kur Velis uzminis uz kādu akmini, tur Vella pēda palikusi ļoti labi saredzama. Purva vidū, kur Vells ieskrējis, pacēlies augstu kalns, kas vēl tagad redzams.
          Tā kuldīdznieki izglābušies no nāves, bet Ventā tai vietā, kur Vells gribējis to aizbērt, izcēlusies Rumba.

Tautas teika

          Kuldīgas pilsētu esot dibinājuši milži, vispirms uzceldami sudmalas. Ja tāds Milzis mēdzis pēc dziedra koka iet, tad, koku nocirtis, saņēmis baļķi pa plecu, uz māju projām. Mājā ar vienu roku pacēlis baļķim galu pieci seši asu gaisā, ar otru atkal tēsis.
          Reiz milžiem aptrūcis tabakas. Tad viens no viņiem pa dienasvidus laiku aizgājis uz Sabili pakaļ. Dienasvidus laiks ir divi stundas garš, un Sabile no Kuldīgas septiņas jūdzes atstatu. Nonācis Sabilē, Milzis nopircis tabaku un gājis atpakaļ. Ceļā vēl nolicies vienā vietā pagulēt un sagulējis veselu stundu; pēc tam piecēlies un steidzies atkal uz mājas pusi. Mājā visi viņa biedri vēl gulējuši dienasvidu, jo vēl divi stundas nebijis pagalam. Aiz sudmalām milži uzcēluši baznīcu.
          Reiz vienu svētdienu milži gājuši ripot, ripas kaut. Ripu vietā viņiem bijuši tādi akmeņi kā siena tupeši. Tai pašā reizē tad gadījies, ka viens Milzis savu otru biedru gluži pārspējis. Pārspētais par to sapiktojies, paķēris akmeni, iedrāzis dusmās savam otram biedram taisni pierē; vēl gadījies pie tam, ka pieri ķēris taisni ass akmens stūris un tādēļ biedram ieskrambājis galvu. Tas iekarsis un dzinies pirmajam pakaļ. Taisni Ventas upes vidū to panācis un sākuši kauties. Kaudamies ar kājām izurķējuši dziļu bedri upē, no kam izcēlusies Ventas rumba pie pašas Kuldīgas. Beidzot kāvējies paķēruši baļķus par rungām un tamēr cirtušies, kamēr viens palicis Ventas krastā guļam, tad tikai otrs atstājies. Pēc tam milžiem uzbrucis mēris, visi viņi izmiruši, un no tā laika Kurzemē milzu vīru vairs neesot. Vieni milža svārki Kuldīgas baznīcā vēl ilgi pēc tam karājušies. Diegi, ar ko svārki bijuši šūti, bijuši tai resnumā kā roku pirksti un sprūdi (pogas) kā skutuļi. Desmit gadu vecs zēns tik tik varējis svārkus cilāt. Svārki bijuši taisīti no zila māla (glūdas).

Tautas teika

          Karstums pastāvēja gandrīz līdz saules noiešanai, un tā tad no vēsāka laika dabūju savā ceļā vairs tik kādu stundu, jo kad meži bija beigušies un saule nogājusi, tad sāku jau lejā Kuldīgu redzēt. Jauki izskatījās caur krēslu un tvaika zilganumu šī mierīgā lauku pilsēta ar saviem baznīcu torņiem, kuri bija izšķirami vēl itin skaidri pret gaišu debess malu. Pilsētnieki nāca pulkiem ārā pār jauno, brango Ventas tiltu baudīt dzestro vakara gaisu koku gatvās, kuras ir abās pusēs ceļam, sākoties no vecā ceļa, pa kuru, kamēr nebija tilta, vajadzēja iet un braukt tālu uz kalnu līdz prāmim jeb plostam un tad pa otru pusi Ventai uz Kuldīgu atpakaļ. Šis jaunais, taisnais ceļa gabals gan būs cēlies reizē ar tiltu, kā to var redzēt īsti pie stādītiem gatvu kokiem, kuri vēl nav stipri iesakņojušies. Pilsētnieki priecājas gan varbūt par tām pieminētām gatvām, kuras ir cēlušās caur jauno tiltu, un kurās var, pēc istabā pavadītas dienas, izstaigāties un atspirdzināties; bet man bija prieks par jauno tiltu īsti tādēļ, ka caur viņu paīsinājās krietni mans ceļš, nekā tas agrāk būtu bijis, jo pāra verstu garš gabals nebūtu priekš manis vairs nekāds nieks. Tikpat aiz krēslas, kā aiz noguruma nedomāju tai vakarā uz neko citu, kā tik uz nakts māju.
...
          Jauks, mīlīgs svētdienas rīts bija nolaidies pār kluso pilsētu, no kuras es varēju pārredzēt labu daļu iz sava loga. Nekāds troksnis nebija dzirdams un nekāda kustēšanās redzama; tik pēc kāda stundas laika sāka atskanēt Dieva namu zvani, skaidri un jauki, cits pēc cita. Drīz bija nomanāma jau uz ielām dzīvība, un par kādu brīdi devos ari es laukā, pievienodamies pie laucinieku baznīcēniem, kuri devās uz latviskiem Dieva vārdiem evaņģēliskā baznīcā. Bet Dieva vārdi bija jau iesākušies, un baznīca tik brīnumu pilna, ka es varēju aizsniegt tik viņas otro. slieksni. Sprediķī no tās dienas evanģeliuma par netaisnu nama turēšanu mācītājs runāja pa priekšu un taisni uz valdniekiem, piesaukdams ar vārdu pagastu jeb novadu valdību ievērojamākos locekļus, kuru ziņā stāv citu manta, un ka tiem to būs uzticīgi glabāt; pēc tam norādīja uz to, ka arī ikkatrs cilvēks var būt vairāk vai mazāk otra mantas turētājs un spēj lēti pie tās noziegties. Reti biju dzirdējis citu sprediķi, ņemtu tik ļoti iz dzīves un turamies tik tuvu pie lietas, ka gan pats tumšākais cilvēciņš ir nedomādams varēja iet savā prātā viegli viņam līdz un sacīt: «Tas ir tiesa, tas ir tiesa; tā notiek un var notikt.» Gan varbūt satrūkās daža cietsirdīga saimniece, dzirdēdama, ka mācītājs zina skaidri, itin kā būtu noklausījies un noskatījies, kā viņa darījusi ar savu ganiņu, kurš tai uzticēts kā pašas bērns; sarāvās gan dažs neuzticīgs kalps jeb gājējs, kad dzirdēja mācītāju izstāstām, ka viņš nekopis, bet vārdzinājis viņam uzticētos saimnieka lopiņus. No šāda sprediķa spēs ikkatrs baznīcēns mājā ko pastāstīt un dzīvē dažu vārdu atminēties.
          Katolisko baznīcu atradu patukšu. Viņas draudzē bija vairāk pilsētnieku, bet arī daži laucinieki. Dziedāts tika arī latviski.
          No šejienes gāju uz pilsētas dārzu jeb parku, kuru jau biju dzirdējis slavējam par jauku un kuru arī tādu atradu. Dārzā sēdēja šur un tur pavēnī, kā arī paviljonā uz stāvā kalniņa, no kura var pārredzēt Ventu, daži karā saņemti turku oficieri, runādami gan varbūt par savu tālo tēviju un domādami uz viņas pavēni. Šā dārza, jaukums pastāv īsti viņa nelīdzenumā, kurš gan būs cēlies no tā, ka šis dārzs atrodas pa daļai uz vecās pils atliekām, kuras tūliņ turpat uz Ventas krasta vēl redzamas.
          Vācu bruņinieku ordeņa lielmeisters (mestrs) Indriķis no Hohenlohas sūtīja vasarā 1244. g. uz Vidzemi par bruņmeisteri Dītriķi (Dītrihs) no Griningenas, kuram bija uzdots uzvarēt atkritušos kūrus un zemgaļus no jauna. Dītriķis gāja tūliņ, dedzinādams un laupīdams, Kūru zemē iekšā, un tā caur viņu zemes izpostīšanu piespieda tos lūgt mieru. Tai pašā gadā Dītriķis uzcēla šo Kuldīgas pili, kura tiek dēvēta par pašu pirmāko Kūru zemē, kā arī vēl tās divi pilis: Aizputi un Ventspili. Līdz ar to viņš dibināja arī Kūru zemes vecākās pilsētas: Kuldīgu un Ventspili.
          Kuldīgas pils, kurā ap 17. gadu simteni valdīja Kurzemes lielkungi jeb hercogi, ir stāvējusi uz stāva, augsta klints krasta pie pašas Ventas upes, tūliņ lejas pusē pazīstamai un patiesi ievērojamai Ventas krācei jeb kritumam, kas stiepjas pār visu upi un augstumā līdzinās Pērses krācei pie Kokneses - 6 līdz 8 pēdas. Lejpus pils atliekām ir pār Ventu jaunais, no ķieģeļiem mūrētais tilts, vairāk spraišļos saņemts. Pati Venta, kura iesākas dziļi Leišos jeb Lietuvā, ir še jau labi diža upe un ap šo vietu viscauri ar kaļķu dibenu, bet sekla un vasarās ar maz ūdens. - Kuldīga ir itin glīta un patīkama pilsēta ar kādiem 6000 iedzīvotājiem, trim baznīcām, ģimnāziju un citām skolām.
/Kaudzīte R., Kaudzīte M. Vija no kopotiem rakstu darbiem. - Vecpiebalgā, 1893. - 1. burtn./

          Kuldīga dažā ziņā stipri pārspējusi citas Kurzemes māsas.
          Vispirms, iemītnieku daudzumā no pārējiem miestiem vienīgi Tukums var ar viņu mēroties.
          Kuldīga - tā pati nemīlīgā, nespodrā Jaunjelgava vai Saldus, tikai - Ventas malā: tādas pat koka, pa lielākai tiesai vienstāvu ēkas, pelēkas un aplupušas; ielās tāds pat saviļņots un dobuļains bruģis.
          Vienīgi ģimnāzijas un skolotāju semināra ēkas spēj daudzmaz saistīt svešnieka vērību.
          Seminārs ir visaugstākā ēka pilsētiņā, un viņas zaļo skārda jumtu redz, Kuldīgai tuvojoties, jau no tālienes.
          Šī vienīgā treju stāvu ēka visā Kuldīgā.
          Un, patiešām semināra ēka stalta un glīta celtne, kādai nebūtu kauns rādīties arī lielpilsētas piļu starpā; mūri stipri un spodri balti, bez plankumiem un apdrupumiem, atstāj veselīgas, tīrīgas ēkas iespaidu; logi augsti un gaiši. Savādi tikai, ka ēkas fasāde nav ielas pusē, bet sānos.
          Pie semināra plašs, parka veidīgs dārzs - teicama atpūtas vieta, ko radījuši un iekopuši paši audzēkņi, kas te, it kā lauku mierā un klusumā gatavojas savam nopietnam darbam tautā. - Gandrīz dārza vidū aziātu daudzgalvainā, dārdošiem zvaniem piekārtā svētnīca.
          Pēc pusdienas gribam turpināt pilsētiņas apskati; taču lietus gāzes nepieļauj. Viņas aprimst tikai pret vakaru, un tad dodamies apskatīt pārējās ievērības cienīgas vietas Kuldīgā.
          Vispapriekš iegriežamies pilsētas dārzā vai parkā, kas atrodas gandrīz pašā Ventas krastā, apmēram tanī vietā, kur senāk stāvējusi bruņinieku ordeņa Kuldīgas pils.
          Viņš nav visai plašs, tomēr patīkami dažāds - daudz neaugstu pakalniņu un nedziļu gravu. Brīžam parkā spēlējot ari orķestris, pie kam par ieeju jāmaksā; taču vienīgi tik daudz, cik katrs grib. Šodien nav mūzikas, un parks galīgi tukšs, kā izmiris.
          Dodamies tālāk uz - Kuldīgas lepnumu: Ventas tiltu un ūdens kritumu.
          Kuldīgas tilts pār Ventu patiešām ievērojama celtne - īsts milzis tiltu starpā - varen garš, plats un ērts; stabi dūšīgi un stipri; loki slaidi un izturīgi; pirmie no cietajiem lauku akmeņiem, kā pie mums sauc granītu; otrie no sarkanajiem ķieģeļiem - koku daļu tiltam nav nemaz, kāpēc viņu arī dēvē vienīgi par «Kuldīgas akmens tiltu».
          No tejienes, augšup tiltam, ieraugām pirmoreiz daudzināto Ventas ūdens kritumu jeb Rumbu.
          Jāatzīstas, viņa mūs pārsteidza, stipri pārsteidza: bijām cerējuši ieraudzīt kaut ko lielisku, jo Venta jau ap Nīgrandi diezgan dziļa un plata upe.
          Pa daļai, laikam, vainīgs Pērses kritums Koknesē: tas, varbūt, mūsu gaidas bij pārāk sasprindzinājis: Pērse maza upīte; tomēr, kad stāvi pie viņas krituma Kokneses gravā, tur daudz, ko skatīties, ir dzirdēt! Tur, mazākais, vienā malā paceļas milzīga, stāva, kaila klints siena, lejā guļ varenie radžu bluķi; otrā malā - kupli, zaļokšņi koki un tik biezs krūmājs, ka ir cauri redzēt nevar, un rūkoņa - ka pats savu balsi, arī kliegdams, nevari sadzirdēt! Tur, ja vien ilgāk raudzīsies balti sakultajā un verdošā ūdens strāvā, galva sāks reibt un vajadzēs, baiļu šermuļu tramdītam, visā ātrumā atvirzīties patālāk no varenā, rāvīgā spēka un straujuma.
          Bet šeit?
          Kreisais krasts, Rumbai līdzās, vēl mazuliet paceļas augstāk, taču pabailīgi un gļēvi ieslīpi; labais - pilnīgi klajš, zems un līdzens, kā vecmeitas plakanās krūtis.
          Un ūdens kritums pats! Viss viņa spēka krājums - ūdens daudzums - izplēties kādu verstes ceturksni platā klājienā un katrā atsevišķā vietā kļuvis pavisam šķidrs un plāns, un slīd lēni un gurdeni, bez mazākās trauksmes un spara, pār līdzeno radžu slieksni lejā, it kā baidīdamies no asajām oļu šķautnēm apakšā.
          Pārāk lielais platums mazina augstuma iespaidu: ūdens kritums liekas tikko pāris pēdas augsts, kamēr īstenībā tam 12, vai vēl vairāk pēdu.
          Pārgājuši tiltam, dodamies gar upmalu augšup, lai paraudzītos tuvāk Rumbā un arī savādā zvejas ierīcē, kas ietaisīta ap krītošā ūdens strāviņām.
          Cik ērmīgi arī neizklausītos, tomēr jāsaka, ka te zivis zvejo nevis ūdenī, bet patiešām - gaisā!
          Rumbas pliena vai radžu slieksnī ūdens izgrauzis atsevišķus, pēdu, vai vairākas pēdas platus robus un spraugas; robu starpas, dažu soļu platumā, sausas un viņās stingri sakrautas paaugstas pliena čupas, lai ūdens, ja kādreiz paceltos, tomēr netiktu citur slieksnim pāri, kā vienīgi pa robiem.
          Pa katru robu dodas diezgan krietna strāva lejā. Šai strāvā saliek murdus, taču pavisam savādā kārtā; ūdeni aizsniedz tikai murda pakaļējais, tievais gals, kamēr priekšas platais, vaļējais gals stāv tieši augšup gaisā, no ūdens pavisam ārā.
          Murdu (zivju ķeramo kurvju) kātus piestiprina vai nu sakrautajās plieņa čupās, vai ari tača veida ierīcē Rumbas slieksnī.
          Zivīm, kā zināms, paraša ceļot mūžam straumei pretī un, ja tanī pagadās kāds neaugsts šķērslis vai aizžogojums, tam viņas lec vienkārši pāri un dodas tālāk, upē augšup.
          To pašu zivis dara arī Ventas Rumbā; taču te lēciens iznāk to spējām par augstu - 12 pēdas! - un tām, krietnu gabalu spraugas strāvā palēkušām, jāizsprūk gaisā, jākrīt atpakaļ un jānonāk murdā.
          Palikām Rumbas malā diezgan ilgi, gandrīz līdz pat tumsai: mums stipri gribējās redzēt, kā īsti zivis lec un nonāk murdos.
          Domām tostarp bij laika diezgan paklejot šurp un turp, un kopā ar vakara blāzmas stariem parotaļāties pa gurdeni gausajiem Ventas viļņiem un vieglajiem burbuļiem, kas pēkšņi ceļas un pēkšņi zūd.
/Valdis V. Kurzemē: Ceļotāja piedzīvojumi un vērojumi Dievzemītes sētās un ārēs. - R., 1928./

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna