Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 15. maijs Sofija, Taiga, Arita, Airita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Ēdoles pagastā pie Pūjalgu mājām atrodas vecs pilskalns. Uz pilskalna ap 1267. gadu atradusies mūra pils, kuru licis uzcelt kāds bīskaps. Pils drīz gājusi bojā, nogrimusi. Palikuši laukā tikai skursteņi. Kādu dienu gani, govis ganīdami, iesējuši suni saitē un laiduši pa skursteni lejā. Kad striķi uzvilkuši augšā, tur bijis iesiets salmu bunts. Otrā dienā viens gans savam saimniekam pajēmis pīli, iesējis saitē un laidis atkal pa skursteni lejā. Kad saite uzvilkta augšā, pīle vairs nav tur bijusi, bet tā pēc kādām 20 minūtēm peldējusi pa dīķi, kurš atradās pie pilskalna. Daži stāsta, ka šim dīķim esot ozola grīda.

Tautas teika

          Senāk Ēdolē esot dzīvojis kāds ļoti bargs un iedomīgs muižkungs. Viņam bijis dēls, stalts jauneklis. Mācītāja meita, tikpat jauka un stalta, metusi acis uz šo jauno muižkungu. Kādā jaukā vasaras vakarā mācītāja meita peldējusies Ēdoles ezerā un savas virsdrēbes atstājusi ezera saliņā. Arī muižkunga dēls iekāpis laivā un aizairējis līdz saliņai. Bet to, ka mācītāja meita arī ezerā peldas un virsdrēbes atstājusi uz saliņas, viņš nav zinājis. Nu muižkunga dēls sācis izģērbties, jo arī viņš gribējis dienā saules staros dedzināto miesu atveldzēt ezera dzestrajā ūdenī. Tad piepeši kaut kas ūdenī noplukšķējis un virs ūdens pacēlies balts stāvs. Jaunais muižkungs ļoti izbijies, nokritis gar zemi, saļimis un pārvērties par akmeni, kādu vēl šobaltdien var redzēt mazajā Ēdoles ezera saliņā. Un, kas šo muižkungu no viņa akmens jūga gribot atsvabināt, tam divpadsmit gadu vecumā Jāņu naktī tas esot jānoskūpsta un jāapskrien saliņai trīs reizes apkārt.

Tautas teika

          Sen gadus atpakaļ kāds barons nopircis Ēdoles novadu un uzbūvējis Ēdoles pili, bet nezinājis, kā pili nosaukt. Kādu dienu barons izjājis savu nopirkto novadu apskatīt. Atpakaļ jādams, viņš netāļu no jaunbūvētās pils saticis kādu zemnieku, kurš sēdējis ceļmalā un ēdis olas. Barons prasījis, ko šis darot? «Es ēd oles!» zemnieks atteicis. Barons nav sapratis šo tāmenisko zemnieka izteicienu, bet paturējis viņu atmiņā. Beidzot viņš nosaucis pili par Ēdoles pili (Ēd-olas).

Tautas teika

          Ēdoles pils mantinieki, brāļi Johans un Fridrihs Bēri, abi divi precēja pēc skaistās Dundagas pils jaunavas Sibillas fon Maideles. Bet Johans, lai iegūtu Sibillu, nogalināja vienā naktī savu brāli Ēdoles pilī. Brāļa asinis aptraipīja pils istabas sienu. Johans slepeni notīrīja asinis un asins traipekli, paglabāja brāli lielā godā, tā apslēpdams savu nedarbu. Bet, kad Sibillu pēc laulībām pārveda Ēdoles pilī, tad asins traipeklis piepeši palika redzams, nenotīrāms. Johans, to redzēdams, pārbijās un iekrita drudzī. Vēlāk gan atkal atspirga, bet nu tas vairījās ar cilvēkiem satikties, pa mežu vien klaidījās. Sibilla sēdēja viena pati dienām Ēdoles pilī vērpdama. Reiz, viņai vērpjot, ienāca pie viņas mazs vīriņš, lūgdams, lai nākamā naktī atvēlot Ēdoles pilī nosvinēt viņu ķēniņam kāzas, bet jāapsoloties, ka neviens cilvēks to nedabūšot noskatīties. Labi. Ap pusnakti Sibilla guļ, bet pils lielistabā mazie vīriņi svin kāzas. Te, par nelaimi, pārradies pašu laiku Johans no meža, izdzirdis mūziku, skatīsies: ierauga mazo cilvēciņu kāzas. Viss acumirklī pazūd, un viņš nu iet modināt sievu, izteikt, ko pieredzējis. Bet Sibilla pārbīstas un stāsta, ko mazajiem vīriņiem apsolījusies un ka nu Johanam būšot kāda nelaime priekšā. Johans, to dzirdēdams, lec zirgā un prom uz mežu. Bet otrā dienā to atrod Ēdoles parkā pie ozola mirušu. Ozolu vēl šodien tur rāda.
          Labu laiku pēc tam Sibilla atkal vērpa vienu vakaru pilī. Te ienāk tas pats mazais vīriņš ar zelta vārpstu rokā un saka, ka šo vārpstu dāvinot viņai tādēļ, ka kāzas vēlējusi pilī svinēt; teicis arī, ka viņas vīram viens mazais vīriņš tīšu izbaidījis zirgu, lai kristu un nosistos, tāpēc ka nācis kāzas aplūkot. Beidzot, sniegdams zelta vārpstu Sibillai, pieteicis, lai to Ēdoles pilī cieši glabājot, tā esot pils laime. Sibilla tad likusi vārpstu iemūrēt pils lielistabas mūrī, lai tā nekad nenozustu, bet vīrabrāļa asins traipeklis nekad nebijis notīrāms no mūra. Aizvilkuši vēlāk tam skapi priekšā.
          Daudz gadu vēlāk (1835-1841) Ēdoles barons Ādolfs Bērs un viņa sieva Evelīne likuši pili viscaur pamatīgi izlabot. Tad traipekļa vietā izlauzuši mūri, ietaisīdami krāsni, lai uguns liesmas šķīstītu noziegumu. Bet divi arhitekti, kas pili pārlabojuši, pēkšņi nomiruši viens pēc otra. Ļaudis melsa, ka sen nomirusi Sibilla esot arhitektus mitinājusi, baidīdamās, ka zelta vārpstu tie neaiztiek mūrī. Beidzot pats barons vadījis izlabojamos darbus, taupīdams jo rūpīgi to vietu, kur vārpsta paslēpta, un tad vairs klizma nenotikusi.

Tautas teika

          Pie Ēdoles pils parkā ezermalā atrodas ozols, ko sauc par Rūķīšu ozolu. Tas ir vecs un nolāpīts ar vairākām koka dēlītēm. Par Rūķīšu ozolu viņu ir iesaukuši, ka tur senāk dzīvojuši rūķīši. Tā reiz ķēniņš braucis garām ar karīti, un viņš redzējis, ka tur pa to ir lēkājuši rūķīši. Stāsta, ka, ja to ozolu nelāpīšot un aizlaidīšot bojā1 tad pils nogrims ezerā.

Tautas teika

          Ēdoles pils ir diezgan diža un grandioza celtne, kuras vecums sniedzoties pie 500 gadiem. Gan 1905. gadā nodedzināta, bet atjaunota un tagad atkal droši raugās cauri parka kokiem. Apkārt tai - ko neesmu redzējis ne pie vienas apdzīvotas pils - vēl labi uzglabājies dziļš, mākslīgi rakts kanāls, kurā tumši spīguļo ūdens. Dižā ēka piešķirta Ēdoles pagastam, no kura nesen to dikti gribējusi iegūt kāda Rīgas dāma, soloties tur ierīkot Latvijā vēl nedzirdētu mācības iestādi. Sarunas turpinājušās labu laiku, cena kāpusi arvienu augstāk, bet galu galā nekas nav iznācis, un tā Ēdole - nezin, vai nu uz labu, vai sliktu - palikusi bez augstās mācības iestādes.
          Tagad pilī mitinās pasts un daži pagasta darbinieki. Patumšā, krēslainā istabā atrodu kādu mīlīgu jaunavu, laikam telefonisti, kas pirmā vēlas ieskatīties manā grāmatu somā un pāris sējumiņus arī nopērk. Nu kāpju vēl augstāk un iegados pie operas dziedoņa Neimaņa, kas ar savu kundzi šai jaukā un klusā stūrī vada vasaras brīvlaiku.
          Plašais parks, cik nu es lietus miglā varu saskatīt, ir tiešām brīnišķīgs un jauks. Te kupls koku zaļums, te dīķis, ezers, upīte, te, lūk, - varenais Rūķīšu ozols, kuru nedrīkst nocirst, jo tad pils nogrimšot. Un tiešām - viņš tiek arī saudzēts un glabāts, pat nolūzušo zaru vietas apsistas ar dēļiem, lai neķer ne lietus, ne sniegs.
          Pa rasaino zāli garām niedrotam upes līkumam iznākam parka malā, kur centīgs jaunsaimnieks sastādījis kuplas ābelīšu rindas. Mazs lauku celiņš ved augšā uz kapsētu, aiz kuras aizlokās Ventspils lielceļš.
          Kapsēta, kurā guļ laikam vecie Ēdoles baroni, atrodas jaukā kalnā, zem kupliem kokiem, kas pielijuši smagām lietus lāsēm. No kapličas skaidrā dienā būtu brīnišķīgs skats lejā uz pili un parku.

/Students K. Ceļinieks: Dzīves un dabas vērojumu grāmata. - R., 1938./

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna