Sākums tournet@tournet.lv
Otrdiena, 7. jūlijs Alda, Maruta
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Starp Dzērvi, Apriķiem un Puduri ir liels klajums, Plecis saukts. Vecos laikos šis Plecis ir bijis ezers, bet ezeram vārds Plecis nepagalam nepaticis; viņš jo dienas, jo vairāk iedusmojies, krācis, kaucis viļņodamies, putodams, jebšu saulīte spīdējusi un ne vēsmiņa koku lapas nekustinājusi.
          Te vienu dienu ies nabaga sieviņa ar savu puisēnu gar trakotāja ezera malu, un puisēns tāpat ieteiksies: «Skaties, māmiņa, kā Durbe priecīgi viļņo un dej!» Līdz tā iesacījies, Plecis uz reizi mierīgs: puisēns ezeram bija īsto vārdu uzminējis. Visi brīnījušies, ka ezers vienreiz izdarbojies un apklusis. Bet, kad nākamu rītu zvejnieki, ar tīkliem, venteriem, žuburiem apkrāvušies, gājuši zvejot, tad atraduši, ka Plecis aizbēdzis uz durbeniekiem. Bet gluži pavisam Durbes ezers toreiz gan nešķīries no vecās vietas, vismaz liela pulka avotu tas atstājis Dzērves Pleča klajumā līdz pašai Durbei. Šo avotu ūdeņi dzirdami tekot pa zemes apakšu uz Durbes ezeru. Tā reiz viens vecs durbenieks, Pleča malā pusdienu gulēdams, skaidri sadzirdējis ūdeņus pa zemes apakšu no Pleča uz Durbes pusi tekam. Reiz Dzērves muižas arams vērsis ar visu arklu iekūlies vienā Pleča bezdibenī, un trīs dienas vēlāk Vecpiles zvejnieki šo vērsi ar visu arklu izvilkuši no Durbes ezera.

Tautas teika

          Durbes ezers bija agrāk tur, kur tagad Plecis - kūdras purvs. Ezeram neticis, ka viņu sauc par Pleci, tādēļ pārcēlies uz Durbi. Ezeram pa gaisu ejot, vēži krituši ārā, līdakas, tās varējušas noturēties. Vasaras pēcpusdienā vīrs ar baltu zirgu jājis saukdams: «Mūkat, ļaudis, mūkat, ļaudis, Durbis nāk!» Vīrs ar balto zirgu jājis ezeram pa priekšu, lai aizbaidītu cilvēkus. Citi, kas grābuši sienu, aizmukuši. Palikuši kamzoļi, putras spainis, maize utt.
          Divas meitas velējušas audeklus un nemukušas. Tām uzgāzies virsum. Tur viņas pie Ligutu muižas vēl tagad dzirdot velējot.

Tautas teika

          Tā tēvs mums stāstīja, ka gājis pa gaisu tāds melns ritums, tāds melns mākonis. Nācis no dienvidu puses pie mums. Viens putns lidojis viņam pa priekšu un kliedzis: «Uz Virgu, uz Virgu, uz Virgu!» Mākonis būtu te laukā nolaidies, bet putns kaut kā samežģinājies, sagrozījis spārnus un lidinājies tālāk. Viņam te kaut kas nepaticis. Lidinājies tālāk uz ziemeļiem, uz Durbi, un kliedzis: «Uz Durbi, uz Durbi, uz Durbi!» Pats lidojis pa priekšu, un mākonis - ezers - gājis viņam pakaļ. Putns apstājies Durbē, Durbes līdzenumā, un saucis: «Šeit Durbē, šeit Durbē!» Tā tur radies Durbes ezers.

Tautas teika

          Kur tagad atrodas Durbes ezers, tur agrāk ir bijušas pļavas. Un tā, kā katru vasaru, arī to vasaru ir vākuši sienu. Kādā siltā, saulainā dienā, kad pilna pļava bijusi pļāvējiem un grābējiem, radies kāds jātnieks, kas visus brīdinājis un lūdzis, lai atstāj pļavu, jo tūlīt gāzīsies ūdens uz leju. Tai pļavas vietā no šīs dienas būšot ezers.
          Tā teicis jātnieks. Bet, kas tūlīt neklausījuši jātnieku, tie dabūjušilielā steigā atstāt pļavu, jo ūdens jau sācis gāzties uz leju, pārvēršot lielo pļavu par ezeru. Tomēr cilvēki ievērojuši ezera vidū kādu saliņu, uz kuras bijis saskatāms kāds cilvēks. Tie dabūjuši laivu un braukuši tam cilvēkam pakaļ. Viņi tur atraduši kādu sievieti ar jaunpiedzimušu bērniņu. Bet, tikko sieviete ar bērniņu bijuši ieņemti laivā, tūlīt saliņu apņēmis ūdens. Tā cēlies Durbes ezers.

Tautas teika

          Durbes ezerā ir viena vieta, kura nekad neaizsalst. Ja cilvēks ziemā brauc pa ezeru, tad it kā kāda nezināma būtne velk un velk uz neaizsalstošo vietu. Pat zirgs to vietu nevar redzēt. Un katru gadu Durbes ezers ņem daudz upuru. Tur reiz braucis no Durbes kāds samīlējies pāris un iebraucis atvarā. Kad nelaimīgie atrasti, bijuši rokās saķērušies. No tā laika mūsu senči viņu nosaukuši par Svēto atvaru. Ja kāds cilvēks palicis slims un kāds slepus noiet uz atvaru pēc ūdens un dod to slimajam dzert, tad slimais kļūst vesels.

Tautas teika

          Durbē esot taisīti zvani priekš Durbes baznīcas un Cīravas. Kad zvani bijuši gatavi, viens atstāts Durbes baznīcā, bet otrs laivā vests pār Durbes ezeru uz Cīravu. Bet vedot tas iekritis ezerā, jo tas negribējis uz Cīravu iet. Zvans tagad nav vairs izceļams. Un, kad Durbē zvana, zvans, kas ezerā, arī zvana.

Tautas teika

          Durbe ir tagad miestiņš ar kādiem 1500 iedzīvotājiem. Durbē dabūja Kronvalda Atis savas pirmās mācības, Durbē viņš rādīja arī pirmos darba spēkus tiem centieniem, kuriem kalpoja ar karstu sirdi līdz piepeši uzbrukušam dzīvības galam. Ar labpatikšanu viņš pieminēja Durbes skolotāju sapulci un tās darbošanos. Cik daudzkārt gan nebūs viņa acīs, kurās spīdēja tik daudz jauku un daiļu cerību, atspoguļojušies šie kalni un šās lejas! -

Reinis Kaudzīte
/Kaudzīte R., Kaudzīte M. Vija no kopotiem rakstu darbiem. - Vecpiebalgā, 1893. -1. burtn./

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs