Sākums tournet@tournet.lv
Ceturtdiena, 24. septembris Agris, Agrita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Krāslava un apkārtneDaugavplis un apkārtnePreiļi un apkārtneRēzekne un apkārtneLudza un apkārtneBalvi un apkārtne

Latgale (Lettgallen)

         Ģeogrāfija. Latgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijas austrumos, kas aptver Balvu, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes rajonus, kā arī daļu no Daugavpils (uz ziemeļiem no Daugavas), Jēkabpils un Madonas (uz austrumiem no Aiviekstes un Pededzes upēm) rajoniem.
          Latgale ir Latvijas apgabals, kas atrodas vistālāk no Baltijas jūras un iesniedzas visdziļāk kontinentā. Tāpēc ziemas te ir aukstākas, vasaras siltākas un temperatūras svārstības krasākas nekā Latvijas rietumos. Nokrišņu daudzums gadā Latgalē ir 600 - 700 mm, t.i., mazāks nekā Kurzemes un Vidzemes augstienē, bet lielāks, salīdzinot ar Zemgales līdzenumu.
          Zemes virsu Latgalē veido Austrumlatvijas zemiene un Latgales augstiene. Tās krasi atšķiras viena no otras tiklab ar reljefa formām, kā veģetāciju un apdzīvojuma blīvumu. Austrumlatvijas zemieni veido bijusī ledāju gultne. Zemes virsma te lielākoties ir lēzena ar lēzenu slīpumu uz Daugavu un Lubānas ezeru. Vietās, kur tā ir gluži līmeniska, izveidojies viens no lielākajiem purvu iecirkņiem Latvijā ar Teiču, Lielo, Kņovu u.c. purviem.
          Uz dienvidaustrumiem no Austrumlatvijas zemienes paceļas Latgales augstiene - plašākā augstiene Latvijā (apm. 100 x 80 km). Tajā ir vairāki pauguri: Lielais Liepukalns (289 m vjl.), Mazais Liepukalns (266 m vjl.), Mākoņkalns (289 m vjl.), Sauleskalns (211 m vjl.) u.c. Pakāpjoties šo pauguru virsotnēs, visapkārt redzami daudzi ezeri (lielākais no tiem ir Rāznas ezers 57,6 km2 platībā) un veseli ezeru puduri. Ne velti Latgali mēdz dēvēt arī par "zilo ezeru zemi".
          Starp Latgali un kaimiņtautu apdzīvotiem apgabaliem nav lielu, nepārtrauktu dabisku šķēršļu. Šejienes latvieši jau no seniem laikiem pastāvīgi saskārušies ziemeļos ar igauņiem, bet dienvidos ar lietuviešiem un poļiem. Latgales teritorijā sastapušās visas galvenās Eiropas reliģiskās konfesijas (katolicisms, protestantisms un pareizticība) un mājvietu atradis arī jūdaisms. Tātad šis Latvijas novads izsenis bijis atšķirīgu garīgo un materiālo kultūru saskarsmes un savstarpējās mijiedarbības telpa.
          Vēsture. Pirmie iedzīvotāji Latgalē sākuši ienākt 9. gt. beigās - 8. gt. sākumā pr. Kr. Par latgaļu senču izcelsmi un ienākšanu Latvijā pagaidām izteikti atšķirīgi spriedumi. Vienprātīgi gan tiek atzīts fakts, ka 9. - 12. gs., resp., vēlajā dzelzs laikmetā, te jau visai krāšņi uzplaukusi latgaļu kultūra. To pierāda senajos kapulaukos atrastās apģērba paliekas un rotaslietas (vainagi, kaklariņķi, piekariņi, gredzeni, aproces, saktas un rotadatas).
          Latgale vēsturiskā nozīmē ir visa Latvija uz austrumiem no Daugavas - teritorija, ko 13. gs. apdzīvojuši latgaļi (Letthi jeb Letthigalli). Tā aptvērusi arī visu tagadējās Vidzemes centru, t.i., Gaujas vidusteci, aiz kuras uz rietumiem sākās lībiešu zemes. 13. gs. sākumā Latgale dalījās vairākos teritoriālos veidojumos. Ievērojamākais no tiem bija Jersikas karaļa Visvalža valsts, kas sastāvēja no vairākiem novadiem.
          Latgales izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, resp., tās atrašanās pie nozīmīgā Daugavas ūdens ceļa, no seniem laikiem bijis par iemeslu kaimiņtautu agresīvajām tieksmēm šajā teritorijā. Sākot no 11. gs., Daugavas lejteci pakļaut meslu kundzībai centās Polockas kņaziste, bet 13. gs. sākumā tai radās spēcīgi konkurenti - tirgotāji, krustneši un svētceļnieki gan no Vācijas, gan citām Rietumeiropas zemēm. Bīskapa Alberta apvienoti, 1209. gadā šie spēki pakļāva savai virskundzībai Jersikas valsti, bet pārdesmit gadus vēlāk - visu Latgali.
          Livonijas konfederācijas sastāvā novads atradās no 13. gs. līdz pat tās bojāejai 1561. gadā. Kaut gan konfederācija nebija vienota valsts, tās ārpolitikā un iekšpolitikā bija kopīgi izšķiramas lietas, kuru kārtošana sekmēja latviešu tautības formēšanos un konsolidēšanos. Šo procesu pārtrauca Livonijas karš (1558 - 1583). Livonijas ordeņa pēdējā mestra Gotharda Ketlera iecere saglabāt konfederāciju kā Polijas karaļa Sigismunda II Augusta laicīgu lēni nepiepildījās, un sākās cīņa par Livonijas mantojumu starp Dāniju, Zviedriju, Krieviju, Lietuvu un Poliju. Tās rezultātā Latgales vēsturiskā teritorija, kura no 1562. gada bija atradusies Pārdaugavas hercogistes, bet no 1582. gada - Cēsu prezidiāta sastāvā, nonāca tiešā Lietuvas un Polijas kopvalsts (Žečpospoļitas) pakļautībā. Pēc zviedru - poļu kara (1600 - 1629) Žečpospoļitai gan izdevās paturēt vairs tikai tagadējo Latgales teritoriju. Par robežu starp luteriskajiem ziemeļiem jeb t.s. zviedru Vidzemi un katoliskajiem dienvidiem jeb poļu Vidzemi (Inflantie Polskie, Livonia polonica) kļuva Aiviekstes upe.
          Šīs Žečpospoļitas provinces administratīvā organizācija nostabilizējās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. 1677. gadā Varšavas seims pieņēma Latgales konstitūciju, kurā tās teritorijai tika piedēvēts Inflantijas vaivodijas (Woivodztwo Inflantskie) statuss. Kņaza titulu sev paturēja pats Polijas karalis, bet atsevišķu apgabalu (stārastiju) pārvaldīšanai iecēla stārastus. Galvenais no tiem bija Daugavpils stārasts, kuram vienlaicīgi pienācās arī vaivada tituls. Inflantijas bīskaps, kastelāns un vaivads bija Polijas senāta locekļi. Daugavpilī atradās arī Latgales likumdošanas iestāde seimelis.
          Šajos t.s. poļu laikos Latgalē sākās no pārējās Latvijas teritorijas šķirta dzīve. Sava loma šajā ziņā bija ne tikai politiskajām, bet arī konfesionālajām (Latgalē atšķirībā no pārējiem Latvijas novadiem nostiprinājās katoļticība) un nacionālajām (te sākās intensīvs pārpoļošanas process, kuram tika pakļauta pat vietējā vācu muižniecība) robežām un atšķirīgajiem kultūras attīstības nosacījumiem. Izolēta no pārējās Latvijas Latgale palika arī pēc pirmās Polijas dalīšanas (1772), kad to pievienoja Krievijai. Sākumā Latgali iekļāva Pleskavas guberņā, bet 1796. gadā pievienoja Baltkrievijas Vitebskas guberņai, kuru vēlāk sāka dēvēt vienkārši par Vitebskas guberņu. Šādu statusu tā saglabāja līdz pat integrācijai neatkarīgās Latvijas sastāvā. Saskaņā ar 1922. gada Satversmi Latgale kļuva par vienu no četriem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. 1940. gadā neatkarīgās Latvijas teritoriju līdz ar Latgali okupēja PSRS, bet kopš 1991. gada augusta tā ietilpst atjaunotajā Latvijas Republikā.

Bibliogrāfija Latgales novada studijām

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna