Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 15. maijs Sofija, Taiga, Arita, Airita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti  

          Kad iesākuši celt Kokneses pili, gadījies iet garām kādam vecītim. Tas teicis: «Ja jūs gribiet, lai pils stāv ilgu mūžu, tad nemaisiet kaļķes ūdenī, bet pienā.» To sacījis, tas aizgājis. Pils kungs arī to izpildījis, izsludinādams, ka katram saimniekam pils apkārtnē jādod katru dienu spans piena. Drīz pils bijusi gatava, un vecīša vārdi piepildījušies.

Tautas teika

          Kad Kokneses pils celta, to pa nakti kāds arvien sagāzis. Tad barons licis vaktēt. Vagars ar rijnieku vaktējuši. Ap pusnakti vagars teicis: «Nu ir laiks.» Un pils sākusi gāzties. No rīta pils vietā bija akmeņčupa. Barons brīnījies, kas viņu gāž. Kāds ierunājies, ka vajagot strādāt pa dienu un nakti. Nu ņemti arī sirmgalvji un bērni strādāt. Barons licis stāties vienā garā rindā, un nu sācies darbs. Akmens gājis no rokas uz roku, līdz kamēr bijis augšā. Un tā cēlusies Kokneses pils.

Tautas teika

          Dzīvojis Kokneses pilī kāds muižnieks. Šim muižniekam bijusi viena vienīga meita, kura bijusi ļoti skaista. Ko viņa vēlējusies, to tēvs izpildījis. Tā kā meita bijusi skaista, tad, saprotams, precinieku jau neesot trūcis. Meita viņus visus palaidusi pa diegu, jo bijusi iemīlējusies kādā spēcīgā un jaunā tēva kalpā. Meita stājusi kalpam virsū, lai šis tak ejot prasīt no tēva viņu. Kalps sacījis, ka šim esot bailes. Tad jaunava noskaitusies, gājusi pie tēva un paziņojusi, ka viņa precēšot kalpu. Arī tagad viņa domājusi, ka tēvs viņai paklausīs, bet šoreiz bijis citādi: tēvs noskaities tik briesmīgi, ka spļāvis zili zaļu guni. Kalpu tas tūlīt licis saistīt važās un iemest kādā no pils pagrabiem, bet meitu tas ieslodzījis torņa istabā. Muižnieks noprasījis ir vienam, ir otram, vai viņi metīšot tādas muļķīgas domas no galvas, bet tie atsacījušies. Muižnieks aizgājis dusmīgs un vēlāk licis kalpu aizvest uz tuvējo Zīles kalnu, kur atradies Rata grāvis, uzsiet uz rata un laist no kalna lejā, lai saraustītu gabalos. Meita to visu noskatījusies pa torņa logu un nolēkusi lejā, kur nositusies. Arī tagad vēl ap dienvidu esot redzama skaista jaunava, kas sēžot uz akmeņa un sukājot matus. Kad drošākie ejot viņai klāt, tad viņa pazūdot, kad bēgot prom, tad skrejot pakaļ, domādama, ka tas esot viņas kalps.

Tautas teika

          Viens vecītis kādā jaukā vasaras dienā aizgājis pastaigāties uz Daugavmalu, pastaigājies un apskatījis veco Kokneses pili. Vecītis pagājis pils apakšā un redzējis vienas noslēgtas durvis. Bijis tā ap pusdienas laiku. Kad vecītis gribējis attaisīt aizslēgtās pagraba durvis, tās arī attaisījušās. Ceļinieks, gribēdams redzēt, kas pagrabā, traucies iekšā. Pagrabā gulējis ļoti liels, melns suns un ieplestām acīm skatījies uz vecīti. Pagrabā bijusi ļoti liela naudas čupa, un vecītis sācis grābt naudu. Vienreiz piegrābis pilnas kabatas un iznesis ārā. Lai grābtu vēl, gājis otru reizi un iznesis vēl pilnas kabatas zelta naudas, bet melnais suns gulējis un skatījies kā agrāk. Vecītis gājis atkal trešo reizi pēc naudas, bet šoreiz, ārā ejot, durvis aizcirtušās un nocirtušas vecim dažus pirkstus — kā ziedojumu par paņemto naudu. Tamdēļ neviens nedrīkst nākt Kokneses pils pagrabā pēc naudas bez ziedojuma.

Tautas teika

Koknese*

         No pieliktā Kokneses pils un pilsētiņas plāna redzams, kāds pirms dažiem gadusimtiem izskatījās šis tagad līdzenais un klajais krasta gabals. Kā pēdējie liecinieki no viņiem laikiem vēl stāv un sīvi pretojas laika postošajiem iespaidiem pils mūri, vietām līdz 4 metri biezi. Pils vēsture gara un raiba. Celta viņa ap 1200. gadu un uzsperta gaisā 1701. gadā. Vecie lielgabali, kas uz nelielas, lokveidīgas platformas nostādīti puskalnā, ir no zviedru laikiem. Ar tiem šauts pāri Daugavai. Zviedri pili ieņēmuši 1625. gadā, saspridzinādami vārtus. Un, kad karalis Gustavs Ādolfs sēdējis jau pilī, tad tikai uzieta apakšā mīna: 36 mucas pulvera ar gruzdošu degli.
           Kokneses pilsētiņa nav nekad krietni uzplaukusi. Viņas mūžs ildzis no 1210.-1684. g. Pilsētai piederējusi arī zeme - ap 50 asu platas un līdz 3 verstes garas strēmeles. Vēlāk šīs zemes pievienotas apkārtējām muižām. Bilstiņmuiža pastāvējusi vienīgi no tām. Jau pirms kara Koknesē bij pasākts celt vasarnīcas Bilstiņu pusē, t. i., aiz Pērses. Tagad šī zeme visa atdalīta apbūvēm un te nodibinājusies plaša profesoru un mākslinieku kolonija.
          Kad iet no pilsdrupām gar Pērsi augšup, parka stūrī redz dažus īpatnējus senlaicīgus krustus. Te bijusi Kokneses pilsētas kapsēta, un šīs kapu zīmes ir vienīgā redzamā piemiņa, ko mums šī pilsētiņa atstājusi.
*Jaunsudrabiņš J. Pļaviņas - Koknese:  Visskaistākais ceļojums Latvijā. - Pļaviņas (?), 1930.

Manas atmiņas par Rūdolfu Blaumani*

          Noteikti Blaumaņa ierašanos Koknesē nevaru apzīmēt, bet, visus datus un faktus kopā ņemot, liekas, ka tas bija 1885. gada vasaras beigās, kad es un mana tuvākā biedrene, muižas klētnieka meita, sākām ievērot, ka pa muižu staigā jauns cilvēks gaišpelēkā mētelī, visai nosvērtiem soļiem un ļoti nopietnu izskatu, ar brilli uz deguna. Tā ka šāda izskata jaunus cilvēkus muižā nebijām paradušas redzēt, tad mūsu ziņkārība bija modināta augstākā mērā.
          Bet drīz tā tapa apmierināta, jo mums ar muižas pārvaldnieka «cienmāti» bija satiksme gandrīz ik dienas, un jau pēc pāris dienām mēs zinājām, ka jaunais cilvēks saucas Rūdolfs Blaumanis, ir no Ērgļu pagasta Braku mājām un dzīvos Koknesē, lai iemācītos praktisko lauksaimniecību. Drīz pēc tam iepazināmies ar viņu pašu.
          Bez sabiedrības Blaumanis svešā vietā nevarēja iztikt, un, tā kā muižas pārvaldnieka un aušīgā skrīvera sabiedrība viņu nevarēja apmierināt un citu jaunu cilvēku, ar ko saieties, nebija - jo tanīs laikos izglītotāku, inteliģentu.ļaužu arī muižās vēl bija ļoti maz, - tad tas bija itin dabīgi, ka Blaumanis meklēja satiksmi ar mums, tikai 2-3 gadus par viņu jaunākām meitenēm. Ļoti bieži pa vaļas brīžiem viņš atnāca uz klētnieka dzīvokli, kurš atradās tieši pretim pārvaldnieka mājai, kur parasti mēs abas kopā nodarbojāmies ar rokdarbiem. Drīz arī Blaumanis pievienojās mūsu kompānijai: mēs izgriezām, un viņš šuva sev apkaklītes. Sevišķi pogu caurumu taisīšana viņš bija meistars. Šādējādi mūsu sabiedrībā Blaumanis tik tālu iedzīvojās, ka bez mums nevarēja pavadīt gandrīz nevienas dienas, un aicināja mūs arvien palīgā, ja bija jāizšķir kāda svarīga lieta.
          Reiz no atbraukušā paunu žīda Blaumanis gribēja pirkt uzvalka drānu, katrā ziņā zilai krāsai arī vajadzēja būt audumā, un, tā kā pats ar savu garšu vien nevarēja tikt galā, tad arī te aicināja mūs talkā.
          Šad un tad Blaumanis mums daudz stāstīja par savu skaisto dzimteni, Ērgļiem, un ļoti bieži minēja savu māti, kuru, kā no visa varēja nojaust, viņš bezgala mīlēja. Pa starpām šķīlās arī viņa humors un asprātības, kuru bagātību viņš vēlāk parādīja pilnos apmēros «Purva malā», un tā ne reti mūs līdz asarām izsmīdināja. Arī dziedāts tika daudz. Man pagadījās pie rokas tā laika žurnāla «Rotas» mūzikas pielikums, kur bija iespiestas notis dziesmiņai «Cik jauki aptērpts ziedonī...». Šo dziesmu mācīties vairāk reizes mērojām ceļu uz netālo muižas skolu, lai pie skolotāja Grobiņa klavierēm trīsbalsīgi iedziedātos. (Ceturtā, basa dziedātāja, nevarējām sadabūt.) Kad bijām jau pietiekoši iedziedājušies, tad to turpinājām biedrenes dzīvoklī, un, kad dažreiz nevarējām balsis «uzņemt», tad Blaumanis ātri pārtecēja pār pagalmu, uzņēma uz pārvaldnieka klavierēm balsis un steidzās atpakaļ, ceļā visas trīs balsis pastāvīgi dungodams: «La-la-la-la-la-la.»
          Drīz vien Blaumaņa novērotāja skats bija atdūries pie muižas īpašnieka staļļa puiša Pētera Jirgensona, vēlākā «Purva bridēja» un Edgara - lugā «Ugunī». Šis bija straujš, nevaldāms raksturs, labs iedzērājs, bet reizēm atkal sevī ierāvies, kluss, lēns, brīžiem arī ļoti lepns. tīri aristokrātisks, brīžiem arī sirsnīgs, mīļš, pat pievilcīgs. Blaumanis ar viņu iepazinās ļoti tuvu un, atklājis Pētera-Pičuka, kā mēs, meitenes, viņu saucām, nelabās rakstura īpašības jeb viņa divas sejas, pielika visus spēkus, lai no Pičuka iztaisītu lietas koku. Bet viss bija velti. Reizēm jau izlikās, it ka tas būtu labojies, bet tad atkal uzreiz - purvā iekšā. Jau tad, kā jādomā, dzima Blaumanī doma sarakstīt stāstu «Purva bridējs», - tikai jāatrod bija vēl citi tipi. Par Blaumaņa pieķeršanos šim neizdibināma rakstura zēnam runā arī tas, ka Blaumanis viņam pat vēstules rakstīja no Brakiem, kad laiku pa laikam turp aizbrauca atpūsties. Vienu tādu vēstuli man Pičuks rādīja. Tur, starp citu, bija teikts: «... mana tēva puisis iekrājis jau naudu un, aiziedams zaldātos, to atstāja tēvam, lai tas šad un tad to aizsūtītu viņam . . . Bet mēs, veči, Pēter, cik tad mēs esam iekrājuši?!»
          Šāda Blaumaņa satiksme ar mums un jo sevišķi ar staļļa Pēteri nepatika ļoti iedomīgajam un uzpūtīgajam muižas pārvaldniekam, tādēļ Blaumanis vairāk reižu nāca asās sadursmēs ar to. Tie bija pirmie rūgtie pilieni Blaumaņa dzīvē. «Es to negribētu, ka tik cieši satiekaties ar muižas kalpotāju meitām un vēl jo vairāk ar prastu staļļa puisi! ...» Blaumanis nebija tas cilvēks, kas šādiem greiziem uzskatiem piekristu un tiem padotos - viņš turpināja uzsākto gaitu, un attiecības starp viņu un pārvaldnieku palika arvien asākas.
          Apmēram ap to pašu laiku ieradās man precinieks - viens no turīgākajiem Kokneses gruntnieku dēliem, kuru atraidīju, jo solījumu jau biju devusi savam bērnības draugam. Pēc tam saprecinātājā lomā uzstājās pats muižas pārvaldnieks: «Un jūs atraidāt bagātāko Kokneses gruntnieku! .. . Man, kā muižas pārvaldniekam, zināms, ka Akmentiņam (Blaumaņa tips lugā «Ugunī») ir pirmā numura zeme!»
          Muižas pārvaldnieks pretrunas no kalpotājiem nekad nepiedeva: viņš uzteica manam tēvam vietu, kurā tas bija pavadījis lielāko mūža daļu un kā muižas uzticības vīrs daudz svarīgās un pat tālās gaitās gājis, un nākamajos Jurģos mums Koknesi vajadzēja atstāt; bet Blaumanim viņa nodomātajam «Purva bridējam» un vēlāk lugai «Ugunī» radās Kristīnes tips, kas ies drīzāk bojā, ja tā būs lemts, nekā precēs nemīlamu bagātnieku. Un viens pēc otra virknējās šiem klāt arī citi tipi. (Te jāpiebilst, ka visi šiem abiem literāriskiem darbiem ņemtie tipi bija reiz dzīvi un visi dzīvoja un darbojās Koknesē. Neviens no tiem nav izdomāts.)
          Jurģos es aizgāju vecākiem līdz uz Stukmaņiem, bet Blaumanis palika vēl turpat. Šķīrušies tomēr pavisam nebijām, jo tas pats Pičuks («Purva bridējs») drīz vien, lielkunga zirgus izbraukādams, atveda man pirmo vēstulīti no Blaumaņa, kurā viņš man pārstāstīja par Kokneses notikumiem, iestājušos klusumu, vienpusību dzīvē utt. Tā mūsu Koknesē sāktā draudzība atkal atjaunojās - vēstulēs. Viņa vēstules, kas aizvien bija ļoti nosvērtas, izdvesa tuvumu, sirsnību, draudzību; arī daudz dzīves gudrību bija viņās iekšā. Diemžēl, neviena no šīm vēstulēm nav uzglabājusies.
          Pienāca beigas arī Blaumaņa dzīvei Koknesē. Viņa attiecības pret pārvaldnieku bija tapušas jo dienas jo asākas, kamēr beidzot tās bija jau nepanesamas, tā ka Blaumanis bija spiests diezgan spēji aizbraukt prom. Koknesē dzīvojot, Blaumanī bija sācis attīstīties viņa ģēnijs. Koknesē bija sakrāts daudz materiālu, tie visi prasīja pēc apstrādājuma.
          Blaumaņa literārās darbības sākumā «Balss» 1888. g. beigu numuros iespiests stāsts «Spijēnos», kura viens tips - iedomīgi slimā Lejas Spijēnu saimniece ir, ja tā var izteikties, fotogrāfiska kopija no Koknesē dzīvojošas personas, lai gan visā visumā Blaumanis viņu nav apgaismojis. Šai personai savā ziņā arī liela nozīme pie Blaumaņa asajām attiecībām pret zināmo pusi un tā arī līdzvainīga pie viņa spējās aiziešanas no Kokneses. Šo kūtro un slinko, it kā slimības nomākto, pastāvīgi sapņus stāstītāju sievieti Blaumanis nevarēja ciest ne acu galā, un pie tam viņam ik dienas bija jādzird pārmetumi, ka viņš pie tās nemaz negribot pakavēties, nenākot viņai laiku īsināt utt.
          Dzīvojām jau Rīgā, Antonijas ielā Nr. 8. Kādā dienā, nākdama no ielas, taisīju ciet koridora durvis, bet tās nepadevās, likās, it kā no ārpuses kāds tas spiestu pretim. Tāpēc vēru tās atkal vaļā, lai ārpusē esošais tiktu iekšā, un - manā priekšā stāvēja Rūdolfs Blaumanis.
          - Jūs! - viņš brīnumu pilns izsaucās.
          - Jūs! - arī man bija jāizsaucas.
          - Kur tad jūs? - viņš tālāk jautāja.
          - Es te dzīvoju.
          - Es te dzīvoju, - bija viņa atbilde.
          Un ilgi nesapratnē mēs skatījāmies viens otrā.
          Izskaidrojās, ka es ar savējiem dzīvojam apakšstāvā, viņš, kopš dažām dienām, turpat augšstāvā.
          Pa visu to laiku, kamēr te dzīvojām zem viena jumta, Blaumanis mūsu ģimenē bija biežs viesis. Bēdas un nemiers tobrīd nospieda viņa sirdi: mīļotā māmiņa pilsētas slimnīcā pārcieta grūtu operāciju, bet tā beidzās laimīgi, un atveseļošanās gāja savu ceļu. Tūlīt arī Blaumaņa drūmais vaigs atplaiksnījās, un viņš bija atkal ja ne gluži tas pats Kokneses laiku Blaumanis (jo kāda smagu pārdzīvojumu ēna bija jaušama viņa sejā un citkārt tik dzidrajās, dzīvesprieka un sajūsmas pilnajās acīs), tad tomēr tas pats sirsnīgais, tuvais Blaumanis. Pēc mātes izveseļošanās, īsi pirms viņas prombraukšanas, viņš kopā ar to apmeklēja mūs. Cik liela līdzība tiem vienam ar otru! Īsts mātes dēls - gan vaibstu spēlē, gan balss intonācijās un - cik no Blaumaņa agrākiem tēlojumiem bija vērojams, - tad arī rakstura īpatnībās.
          Bet drīz viņš no šejienes aizgāja prom, un tad ilgu laiku to neredzējām. Vispārīgi, ko turpmāk vēl ne reizi vien novēroju, Blaumanim bija tāds «paisums un bēgums», ka laikmetiem pilnīgi pazuda no redzes loka un, kad sāka nākt ciemos, tad nāca diezgan bieži. Nereti gadījās viņu sastapt uz ielas, - paspieda tad viņš man roku, un, pa lielākai daļai ne vārdu nepārmijuši, katrs gājām savu ceļu; ja gadījās ieraudzīt mani no otrpus ielas, tad pārnāca pār ielu un atkal tāpat, klusi roku paspiedis, turpināja savu ceļu.
          Arī mēs pārgājām uz citu dzīvokli, un te atkal Blaumanis jo bieži saka mūs apmeklēt, kamēr vel nebija aizbraucis uz Pēterpili. Es jau biju triju bērnu māte - Blaumanis varēja stundām ap bērniem priecāties un mīlināties, stāstīdams tiem pasakas un anekdotes, kādu viņam nekad netrūka.
          Bērnus viņš sevišķi mīlēja un jau divas savas radinieku meitenes Brakos bija pieņēmis audzināt. Gribēja arī no Pēterpils atvest vienu somu puiku, kura māte, ja mana atmiņa neviļ, kalpojusi «Pēterburgas Avīžu» redakcijā vai tipogrāfijā. Tēvs bijis liels žūpa, un nabaga zēniņam klājies ļoti grūti. Tomēr māte Blaumanim zēnu nav devusi. Arī Pičuka - «Purva bridēja» dēlēnu Blaumanis gribēja pieņemt audzināt.
          Vēl atmiņā stāv pirmā «Ugunī» izrāde. Drīz pēc tās Blaumanis atnāca atkal pie mums un stāstīja, ka no «labāko aprindu» madāmu puses viņam izsakot pārmetumus par dažiem, it kā piedauzīgiem skatiem, galvenais pret to, kurā Edgars aiznes Kristīni.
          - Bet tur tak nav nekā piedauzīga? - viņš man jautāja.
          - Nē, es nekā tāda neatrodu.
          - Nu tad es nestrīpošu tā nost?
          Īsi pirms manas aizbraukšanas uz Saratovu 1905. g. pavasarī Blaumanis atnāca atvadīties. Mēs tobrīd dzīvojām Dzirnavu ielā, mājas 4. istāvā. Atskanēja zvans. Es atvēru durvis un- izbijos: Blaumanis, pie durvju stenderes atspiedies, smagi elsoja un tikko izdvesa:
          - Ļaujiet man drusku atpūsties, tad apsveicināšos.
          Noskaidrojās, ka, lejā, sētā, saticis manu dēlu, kam tobrīd bija jau 8 gadi, Blaumanis uzaicinājis to pa trepēm skrieties, kurš ātrāk uzskriešot augšā. Es to nosaucu par.bērnišķīgu bezprātu.
          - Bet es nemaz nezināju, ka man tik maz spēka.
           Šī bija beidzamā reize man redzēt šo lielo bērnu, daiļo jūtu cilvēku un smalko dzīves novērotāju.

* Svile-Penģerote M. Manas atmiņas par Rūdolfu Blaumani. // Latvju grāmata. - 1923. - Nr.1

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna