Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 15. maijs Sofija, Taiga, Arita, Airita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksts

Teikas un ceļojumu apraksti

          Senos laikos Alūksnes novada, Spieķu mājās, dzīvoja divi brāļi, viens bija bagāts, otris nabadzīgs. Nabadzīgais brālis bijis iecerējis skaistu meiteni un gribējis to precēt. Bagātais brālis izrādījies viltīgs un ļauns, brāļam meitu atvīlis. Taisījušies uz kāzām. Nabadzīgais brālis staigājis apkārt pavisam nelaimīgs. Svētdien, saulainā un karstā vasaras dienā, bagātais brālis ar līgavu un visiem radiem aizbraukuši uz baznīcu laulāties. Nabadzīgais brālis ar tām bēdām aizgājis uz mežu pastaigāties. Vienā vietā nācis pretim vecītis ar baltu bārdu un prasījis: «Saki, dēls, ko tu visvairāk vēlies?» Nabadzīgais brālis atbildējis: «Es nevēlos ne savu brāli, ne viņa līgavu savā mūžā vairs redzēt!» Vecītis atbildējis: «Ej vien, dēls, uz mājām, bet apkārt ezeram, tu viņus arī nekad vairs neredzēsi!» Nabadziņš pabrīnījies par tiem vārdiem, gribējis vecīšam vēl ko jautāt, bet vecais pazudis, kā zemē ielīdis. Nu brālis gājis no meža ārā. Ko viņš ierauga! Lielo lauku un pļavu vietā viļņo milzīgs ezers ar vairākām salām. Nu iet brīno-damies ezeram apkārt, kamēr sasniedz mājas. Kamēr nabadzīgais brālis bijis mežā, tikmēr otris brālis ar savu brūti braukuši no baznīcas uz māju, jau salaulāti. Te, pusceļā tiekot, nācis pa gaisu milzīgs mākons, nolaidies zemē un visi kāzu braucēji apslīkuši. Tā radies Alūksnes ezers. Kur bijuse brūtgāna cepure, tur radusēs Cepurītes sala, kur nokritis brūtei šleijeris, tur izcēlusēs Garā sala.

Tautas teika

          Tur, kur tagad atrodas Alūksnes ezers, agrāk bijis līdzenums. Apmēram ap ezera vidu bijušas mājas ar diviem zemniekiem. Zemnieki bijuši bagāti, bet dzīvojuši ļoti nesaticīgi. Tie viens otra nevarējuši ne acu galā ieraudzīt un plēsušies par katru nieku. Vienam zemniekam bijis dēls, otram skaista meita. Abiem zemniekiem nav bijis citu bērnu, un viņi ļoti mīlējuši savus bērnus. Lai gan vecāki dzīvojuši ļoti naidīgi un satikties jauniešiem bijis aizliegts, tie tomēr viens otru iemīlējuši un, neraugoties uz vecāku lūgšanām un draudiem, gribējuši apprecēties. Beidzot meitas vecāki piekāpušies, jaunieši saderinājušies un nākošā svētdienā nolemj doties uz baznīcu salaulāties. Turpretim jaunekļa tēvs labāk to vēlējies redzēt mirušu nekā salaulātu ar ienīstā kaimiņa meitu.
          Tanī laika Anta kalnā dzīvojis slavens burvis. Pie šī burvja griežas jaunekļa tēvs pēc palīdzības. Burvis saņem atvestās dāvanas un paklausa ļaunā kaimiņa lūgumu. Burvis paņēmis kausu ar ūdeni, ieskaitījis tur burvības vārdus un devis saimniekam, piekodinādams, ka nedrīkst kausu izlaist no rokām un nedrīkst atpakaļ skatīties, kamēr nebūs nogājis līdz kaimiņa mājām. Tai vietai, kuru viņš vēloties nogremdēt, lai apjāj reiz riņķī, pēc tam lai pajāj trīsreiz deviņus soļus uz vakariem un tad lai sviežot kausu sev pār plecu.
          Tiklīdz ko saimnieks uzkāpis zirgam mugurā un sācis jāt, tā tūliņ arī dzirdējis gaisā savādu šņākšanu, - tas bijis ezers, kas izcēlies no Tomāsu purva. Pa šo laiku pie kaimiņiem bijis jau viss kāzām sarīkots. Jau no tālienes viņš dzirdējis dziedāšanu un spēlēšanu. Piejājis tuvāk, viņš ieraudzījis, ka brūtgans un brūte, kāzinieku pavadīti, dodas uz baznīcu. Dusmās viņš aizmirsis burvja nosacījumu un sviedis kausu uz priekšu. Tūliņ ezers šņākdams nolaidies, un pats ļaunais saimnieks arī noslīcis. Uz ūdens palikuši līgavas šķidrauts un precinieka cepure, kas vēl šo baltu dienu redzami. No tā arī abas saliņas dabūjušas savus nosaukumus. Tāpat arī saimnieka mētelis palicis virs ūdens, no kā izcēlusies trešā lielākā sala.

Tautas teika

          Priekš kādiem divdesmit gadiem daži vecīši stāstīja teiku par Alūksnes ezera celšanos, bet, kad jau toreiz jaunākie ļaudis šo teiku tik pa ausu galiem uzklausīja, tad, zināms, viņiem arī maz bij lustes par to ko tālāk stāstīt vai uzzīmēt. Nule es iedomājos teiku uzrakstīt, apprašināju daudziem, bet gandrīz neviens man vairs nezināja ko pastāstīt, skaidrāki zinātāji esot jau apmiruši. Tātad man nekas cits neatliek, kā to vien uzrakstīt, ko pats ar savām ausīm citureiz no vecīšiem dzirdēju.
          Ezera vietā sen gadus atpakaļ bijušas jaukas pļavas un arī kādas mājiņas, kur pārtikuši ļaudis dzīvojuši. Netāļu no viena ciema uz maza kalniņa bijusi mājiņa, kur dzīvojis tēvs ar dēlu. Tai netālā ciemā bijušas kāzas; tēvs ar dēlu vakarā priekš gulētiešanas izgājis laukā, brītiņu paklausīties uz kāzenieku priecīgām dziesmām, ienāk abi iekšā un noliekas gulēt. Te vecais dzird savādu troksni, pamodina dēlu, lai iet raudzīties, kas tas par troksni. Dēls izgājis, nāk atpakaļ un saka, ka esot tumšs un viss ar biezu miglu apklāts, redzēt neko nevarot, tik liekoties, it kā vērsis uz ziemeļa pusi baurotu. Vēl otrreiz tēvs izsūta dēlu laukā, bet nekādu skaidrāku ziņu nedabū. Tā guļ līdz rītam. No rīta tēvs iziet un nevar nobrīnīties, jo visapkārt ir ūdens, tik paša mājiņa stāv uz sausuma un netālu no kāzu nama mazas saliņas. (Kur vecais dzīvojis, to saliņu sauc par Cepurīti un to netālu no kāzu nama - par Garo saliņu, jo tā ir divdesmit reizes garāka nekā platāka.) Kāzinieku māja ar viesiem palikusi ezera dibenā. Vecīšam bijis jāsēž ar savu dēlu cūku silītē, un tā atbraukuši malā. Tā brūte, kurai tai dienā tās kāzas bijušas, bijusi agrāk citam saderēta, bet šo viņa pievīlusi un atstājusi.

Tautas teika

          Senos laikos tagadējā Alūksnes ezera vieta dzīvojuši nabagais un bagātais saimnieks. Bagātajam bijušas greznas dzīvojamās ēkas, auglīgas druvas un lieli lopu bari. Bagātais bijis ļoti skops. Ja kāds ceļinieks iegājis un lūdzis naktsmājas, tas to tūliņ izdzinis, pat ne ūdens nodzerties nepasniedzis. Par to dzirdējis Dievs. Viņam tas nepaticis, tamdēļ tas, lai pārliecinātos, gājis pie bagātā lūgties naktsmājas. Bagātais tūliņ to izdzinis. Nu Dievs redzējis un apņēmies bagāto izpostīt. Dievs tagad gājis pie nabagā saimnieka un prasījis naktsmājas. Nabagais saimnieks dzīvojis mazā, vecā mājiņā. Tas bijis vecs un nespējis savu zemi apstrādāt. Daudzreiz tas cietis pat trūkumu. Tomēr tas no sava mazumiņa daudziem palīdzējis. Tā arī šoreiz nabagais saimnieks tūliņ vecajam ceļiniekam iedevis ēst un uztaisījis viņam gultu.
          Pēc kāda laika ceļinieks teicis nabagam, lai ejot skatīties, kāds laiks. Tas tūliņ arī izgājis ārā. Laiks bijis apmācies, un visa zeme bijusi pārklāta ar biezu miglu. Ceļinieks tūliņ cēlies un teicis nabagajam saimniekam, lai ņemot savu mantu, ko varot, un lai nākot līdz, jo šo zemi pārklāšot ūdens. Kad abi vecīši bijuši kādu gabalu nogājuši, tad ceļinieks, kas bijis Dievs, teicis šos vārdus: «Aiz muguras ūdens, priekšā ceļš.» Tūliņ zemes gabals aiz muguras pārklājies ar ūdeni un noslīcinājis arī bagāto saimnieku. Vecītis norādījis nabagajam saimniekam dzīvesvietu un teicis; «Tu še dzīvosi laimīgi,» bet pats pazudis.
          Tagad nabagais saimnieks sapratis, ka tas bijis Dievs. Bagātajam saimniekam pašlaik bijusi iebūvēta jauna māia. Tādēļ no Cepurītes salas uz Kolbeģa pusi ezera dibenā bijusi redzama māja, kuras stūrī iecirsts cirvis. - Un re, tā cēlies Alūksnes ezers.

Tautas teika

          Tagad Alūksnes ezerā ir trīs salas, cita par citu lielāka.. Viena no tām ir Cepurītes sala. Agrāk šī sala nav bijusi; tā radusies, kā stāsta veci ļaudis, zviedru kara laikā. Šai karā krievi sakāvuši zviedru karali. Tas bēdzis pa kaklu pa galvu, jo krievi tam dzinušies pakaļ. Tā, pa kaklu pa galvu skrienot, karalim nokritusi cepure. Karalis gan lūkojis to notvert, bet velti: vējš aiznesis cepuri pa gaisu un iesviedis tieši ezerā. Tai vietā, kur cepure iekritusi, radusies mazākā no trim ezera salam, kas nosaukta par Cepurīti. Vēl šodien ļaudis šo salu sauc par Cepurītes salu.
          Alūksnes ezerā bijis daudz zivju. Tur braukuši zvejnieki zvejot zivis. Vienreiz vētrā noslīcis kāds zvejnieks, tikai cepure palikusi uz ūdens. Tanī vietā izcēlusies sala, ko ļaudis iesaukuši par Cepurītes salu.

Tautas teika

           Garā sala, šaura un gara, kā salocīta josta tagad guļ Alūksnes ezerā starp Marijas salu un Cepurītes salu. Arī šī sala radusies zviedru kara laikā. Kā tā radusies, par to stāsta veci ļaudis. Kara laikā, krievu karaspēka mākti, zviedru karalis ar karalieni karietē bēguši prom no Alūksnes, lai nekristu gūstā. Ceļš vedis pār ezera tiltu, kas savienojis Marijas salu, kur atradusies zviedru nocietinātā Alūksnes pils, ar pilsētu. Braukuši, no sākuma nekas, gājis tīri gludi. Te ap tilta vidu sacēlies nikns jo nikns vējš. Kā tas drāzies iekšā karaļa karietē, tā karalienes plīvurs pa gaisu projām ir. Lidojis labu laiku, līdz nolaidies ezera vidū. Tai vietā, kur nokritis karalienes plīvurs, ļaudis otrā rītā ieraudzījuši kokiem apaugušu salu. So salu tās garuma un šauruma pēc nosaukuši par Garo salu.
          Kādā svētdienā brūte ar brūtgānu brauca pa Alūksnes ezeru. Braucot pa ezeru, piepeši sacēlās liels vējš. Bet par to viņi nebēdāja un brauca arvien uz priekšu. Bet te lielais vējš norāva brūtei šleijeri no galvas, un tas iekrita ezerā. Tagad brūte satrūkās, un nu abi sāka to meklēt, bet tomēr nevarēja atrast. Tad viņi brauca atpakaļ uz mājām un izstāstīja savu nelaimi visiem ļaudīm. Ļaudis sabrauca to vietu meklēt šleijeri, kur brūtei tas nokritis, bet tanī vietā viņi ieraudzīja salu, kuru nosauca par Garo saliņu.

Tautas teika

          Ziemā pāri Alūksnes ezeram braukuši kāzinieki. Lūzis ledus. Visi kāzu viesi pārbraukuši, tikai brūte ar brūtgānu noslīkuši. Uz ledus palikusi, brūtgāna cepure un brūtes plīvurs. Pavasarī ledus izkusis, bet cepure un plīvurs pārvērtušies par salām, kuras vēl šobaltdien redzamas un ko sauc par Cepurītes salu un Garo salu.

Tautas teika

          Uz kōdas Oluksnes azara solas sanūs laikūs bej lila pils. Pilī dzeivoja kungs ar savu sīvu un kolpīm. Kunga sīvu sauca par Mariju. Kungs ar savu sīvu dzeivoja ļūti saticīgi. Sīva vareja īt vusās ustabās, tik vīnā nā. Raiz kunga nabeja mōjā, un sīva īgoja aizslāgtajā ustabā. Veirs, dabujis tū zinot, stipri nusirdijīs. Viņš lika kolpīm sīvu dzeivu īmourēt pils sīnos. Piec daudzīm godīm cilvāki atraduši mourūs Marijas kaulus. Viņas vōrdā tod ar sola nūsaukta.

Tautas teikas

          Velns nācis no Verovas uz Alūksni un nesis trīs maisus ar akmeņiem. Ar trim soļiem ticis no Verovas līdz Alūksnei.
           Pirmais maiss viņam izbiris Ilgaju ezerā, tādēļ vēl šodien ezera dibens vienā pusē oļains, otrā dūņains. Otrs maiss izbiris uz Jaunlaicenes—Alūksnes ceļa. Tur vēl tagad palikusi liela bedre, kas radusies pa vienu nakti, kurā Velns atspēries, lai spertu trešo soli.
          Trešais maiss izbiris pie pašas Alūksnes, un tur tagad ir Tempļa kalns.

Tautas teika

          Viduslaikos Vācijā pastāvēja tāda māņticība, ka ikvienas pils vai baznīcas pamatos jāiemūrē dzīvs cilvēks, tikai tad pils un baznīcas mūri būs stipri, nesagraujami. Šim cilvēkam labprātīgi jāļaujas iemūrēties. Šiem māņiem ticēja arī tie bruņinieki un ordeņa brāļi, kas bija iebrukuši mūsu zemē un cēla te savas pilis-cietokšņus. Tāpēc, kad sanākuši bruņinieki gudrot par pils celšanu Alūksnes ezera salā, tie meklējuši kādu cilvēku, vislabāk jaunavu, kas labprātīgi apliecinātu savu vēlēšanos tikt iemūrētai pils mūrī. Alūksnes ciematā bijis dārznieks latvietis, kam bijuse skaista meita, vārdā Marija. Paši lielākie no bruņiniekiem kopā ar bīskapu aizgājuši uz dārznieka mājiņu un jautājuši viņa meitai: «Vai tu gribi nest jaunceļamās pils atslēgas?» Meita, neko no visām briesmām nezinādama, atbildējusi: «Gribu gan.» Tad bīskaps Mariju svētījis ar paceltu krustu un viņai teicis: «Tad nāc mums līdzi, mīļā jaunava!» Viņi aizveduši Mariju uz pilssalu un likuši nostāties ar seju pret rītiem. Ātri vien viņai sasietas rokas un kājas, viņa piesaistīta pie staba un rokās iedota liela sudraba atslēga. Lai meitas kliedzieni nesatrauktu vietējos iedzīvotājus un mūra cēlājus, pats bīskaps no zeltīta biķera Marijai iedevis vīnu ar miega zālēm. Drīz vien akmeņi bijuši aplikti Marijai visapkārt, un tā viņa arī tur palikuse stāvam, nenākot pie samaņas. Pili nosaukuši Marijai par godu par Marienburgu (Alūksni).

Tautas teika

          Tas bijis ļoti sen, vairākus simts gadus atpakaļ. Tai laikā vācieši cēluši Alūksnes ezera lielākajā salā pretī pilsētai savu pili. Pils celta no lieliem akmeņiem; pils mūri vēl tagad redzami. Tai laikā bijis ticējums, ka pils un baznīcas mūri ir izturīgi tikai tad, kad tajos iemūrē kādu nevainīgu jaunavu. Vācieši pa visu pilsētu izlaiduši pavēli, ka visām jaunavām jāsaģērbjas baltās drēbēs un jāiet pāri tiltam uz salu. Kura būs nevainīga, tā pāries un tiks iemūrēta pils mūros. Jaunavas gan saģērbušās, bet baidījušās iet. Vācieši jau palikuši nikni, jo pils mūri draudējuši sagāzties. Vienai vajadzējis upurēties, jo pilsētas iedzīvotāji nespējuši pretoties vācu varai. Tad viena meita, vārdā Marija, saņēmusi dūšu un gājusi tiltam pāri. Pārgājusi arī, bet tūliņ tikusi iemūrēta pils mūros. Trīs dienas esot bijusi dzirdama viņas balss. No šī laika pili sauc par Marijas pili, bet salu par Marijas salu Tagad gan jaunie salu sākuši saukt par Pilssalu, bet vecie vēl turas pie agrākā nosaukuma.

Tautas teika

          Kad cēluši Alūksnes pili, cik pa dienu uzmūrējuši, tik pa nakti zemnieki nojaukuši. Vācu bruņenieki rokā nezinājuši, domājuši, ka tas paša Nelabā darbs. Priesteri sagājuši kopā un pēc apspriešanās izdomājuši, ka vajag pils mūros iemūrēt nevainīgu zemnieku jaunavu. Iemūrējuši tādu meitu Mariju. Galva Marijai bijusi atstāta ārā, uz ezera pusi. Vēl kādu nedēļu skanējuši nabaga Marijas vaidi, tad Marija izdzisuse. Zemnieki pēc tā briesmu darba vairs pilij nav tuvumā gājši, metuši līkumu. Bruņenieki un priesteri noticējuši, ka jaunavas gars mūrus sargā. Marijai par godu pili nosaukuši par Marienburgu. Šis nosaukums saglabājies ilgus gadus.

Tautas teika

          Reiz Alūksnē dzīvojis kungs Vītingofs. Tas bijis arī pusķēniņš. Kādreiz šis Alūksnes pusķēniņš reizājis pa svešām zemēm, tur gadījies kādā dienā, kad braucis ar zirgiem, gulējse čūska uz ceļa, kura bijusi apbrīnojami liela. Kad nu čūska no ceļa nost negājusi, tad sācis gan Dievu lūgt, gan solījis visādus upurus, bet viss velti. Tad solījis, ka būšot baznīcu būvēt. Tad čūska savu viduci cēlusi augšā un Vītiņš braucis kā caur vārtiem cauri. Tiklīdz kā bijis pārnācis Alūksnē, tūdaļ laidis akmeņus kalt priekš baznīcas. Ar to pašu reizi uztaisīja baznīcu.

Tautas teika

          Tagadējā Alūksnes baznīca celta 1788. gadā. Celta, celta, bet nevarēts vien uzcelt: cik pa dienu uzcelts, tik pa nakti nojaukts. Tad kalti lieli un smagi akmeņi un likti pamatos, bet tie grimuši zemē iekšā. Tā cēlāji mocījušies septiņus gadus un nav ar darbiem tikuši uz priekšu. Tad kāds iestāstījis, ka pamatos vajagot iemūrēt dzīvu jaunavu. Atraduši kādu nabadzīgu meitenīti, vārdā Mariju, un iemūrējuši mūros. Trīs dienas viņa vaimanājusi un kliegusi pa mūri, vēlāk tikai tāda rūkšana vien bijusi dzirdama, un beidzot apklususi arī tā. Nu baznīca vairs nav ne grimusi, ne nojaukta. Jaunavas vārdā baznīca iesaukta par Marijas baznīcu, bet pali Alūksne par Marienburgu.

Tautas teika

          Tagadējai Alūksnes baznīcai svešu zemju meistari kaluši akmeņus septiņus gadus, neviens nezinājis, priekš kā. Baznīcas tornis sākumā bijis daudz augstāks, un gaiļa astē varējis iebērt trīs pūri auzu. Bet sākuši kuģi uz jūras maldīties, šo torni redzot, un tas noplēsts un gaiļa asie uzlikta cita. (Ka kuģi uz jūras maldījušies, baznīcas torni redzot, tāds pats nostāsts ir par Opekalna baznīcu, kura stāv ļoti augstā vietā.)

Tautas teika

          Alūksne, ja, Alūksne ir patiesi visādi ievērojama vieta. Vecā stiprā pils, kuras varenie drupi vēl redzami, ir stāvējusi kā reti kāda cita ezera salā un bijusi savienota ar zemi caur tiltu, kas stāvējis uz stabiem, un tie liekas vēl tik stipri, ka spētu nest varbūt pat tagad tiltu. Uz salas redzams mazs ,,bezdibenis" labas akas lielumā. Tiek stāstīts, ka bruņenieki priekš pils nodošanas krieviem nogremdējuši tanī savu mantu. Varbūt tas ir tik tādas domas. Uz tā salas gala, kurš stāv tam tā saucamam Tempļa kalnam iepretī, ir redzami zemes vaļņi. Stāsta, ka no tās vietas bruņenieki turējušies pretī, kad krievi apšaudījuši pili; bet vēstures ziņas teic, ka Alūksnes pils pārvaldnieks, Kaspars Siebergs, atdevis pili 1560. g. Joana Bargā kara vadonim Šuiskam bez neviena šāviena, par ko ordeņa meisters G. Ketlers sadusmojies tā, ka ielicis pašu Salaspilī cietumā, kur bijis jāpaliek līdz nāvei. Tomēr, kā liekas, kara vajadzībām būs gan tie vaļņi bijuši uzmesti. - Tempļa kalns stāv no pils gandrīz uz ziemeļa rītiem lielā pussalā, uz kuras atrodas otrā malā Alūksnes kapsētas, vecā un jaunā. Tempļa kalns, kurš sāk celties no pašas ezera malas kā krasta izskatā, ir labi augsts, un tam pašā galā stāv varens kalta granīta templis: klaji stabi uz stipra pamata un augšā savienoti it kā ar vainagu jeb aploku, kas salikts pamīšu no lieliem granīta gabaliem. No šejienes ir brīnum daiļš izskats pār ezeru, pašu Alūksnes muižu, kas taisni pretī otrā pusē ezeram uz dienvidiem, un tad vēl pāri muižai uz kalniem un mežiem. Pavisam daiļa izskatās jaunā pils. Vecās pils drupi stāv salā drusku pa labai rokai. - Alūksnes kapsēta tūliņ aiz Tempļa kalna ir tādā vietā un tāda, kā varbūt nekur: gandrīz no visām pusēm mežā, kuru apņem no trim pusēm ezers, tā ka kapsētā var tikt pa zemes ceļu tik no vienas puses un tad vēl drusku caur mežu. Tur apkārt nav gandrīz vairāk nekas redzams, kā koki, un nekas dzirdams, kā meža šņākšana un varbūt ezera viļņu plīkšķēšana. Pati kapsēta plaša un brīva, gandrīz parka izskatā, kalniņiem un ielejām, kurās kapi nav rokami; tikvien, kā tika teikts, kāds labs malciņa draugs ir uz paša vēlēšanos tur mīkstākā vietā paglabāts, jo ar sausumu viņš nebijis arī šai pasaulē nekāds draugs. Ar vārdu sakot, te ir tik netraucēta, klusa un vientulīga miroņu jeb garu pilsēta, kādu vien var domāt. Ķēmu redzētāji nedrīkstēs iet vieni tur nekādā dienas laikā. - Vecā kapsētas daļā stāv daži ievērojami, visvairāk granīta kapu pieminekļi. Turpat atrodas arī citreizējā Alūksnes mācītāja, prāvesta Rīla ( 28. maijā 1835.) kaps, kuram Alūksnes draudze uzlikusi jaunu, ne visai lielu čuguna krustu. Šis vīrs ir savā laikā darījis diezgan arī priekš latviešu rakstniecības, gan caur garī gām dziesmām, gan caur sprediķiem, ko licis iespiest rakstos,gan arī caur dažām pamācībām, kā pret asins sērgu u. c. Jaunā kapsētas daļa, kur stāvējis priekš ietaisīšanas mežs virsū,gaida vēl gan stipri izkopšanas, kas gan ar laiku nāks. Viss ir šinī kapsētā tik jauks, ka tur mīl patiesi dusēt; bet viena lieta pilda sirdi šaušalām -: kapsētas ziemeļa pusē jeb uz pussalas otra krasta stāv ārpus sētas seši kapi, no kuriem viens vēl itin jauns. Vai tas neatgādina tumšos pāvesta laikus? - - - Ja Alūksnes kapsēta būtu vēl otrtik mīlīga, tad tomēr viss tas jaukuma saldums nespētu dzēst nekad šā ģiftes piliena iz atmiņas. No kapsētas uz ziemeļiem ezerā stāv «Cepurītes sala" - laikam pēc viņas izskata tā nosaukta. Teika stāstot, ka Alūksnes ezeram nometoties, esot tā klajuma apdzīvotāji uz viņas glābušies. Tai teikai ir kāda līdzība ar Vecpiebalgas Alauksta ezera teiku.
         
Lai dodamies tagad pār Tempļa kalnu atpakaļ un tad ar laivu taisni pār ezeru uz muižu un baznīcu.
          Ezerā ne tālu no muižas redzami iedzīti stabi, uz kuriem stāvējis paviljons muzikantiem lielā ,,Vietinghofa" laikā, kurš valdījis par kādām 40 muižām un dzīvojis kā hercogs. Viņa laikā ir bijusi Alūksne, ko var redzēt vēl uz ikkatra soļa, kā kāda lielvaldnieka vasaras dzīves vieta. Kad aplūko lielo kuplo parku, kurš tagad stāv gan vairāk meža izskatā, ar visu, kas tur atlicies vēl no senās godības un mākslas darbu zīmēm, tad, kā to vēlāk varējām salīdzināt, Alūksne ir taisīta ļoti Pē-terhofam līdza. Visi lielākie granīta darbi, kas atrodas Alūksnē, ir atspīdums no Pēterburgas milzīgiem: granīta darbiem. Tā tad noprotams, ka vecā Alūksnes godība cēlusies tanī pašā granīta laikmetā, kad Pēterburgas godība. Tur parkā atrodas tā saucamais Aleksandra laukums par piemiņu Aleksandram I, kurš Alūksni apciemojis; tāpat redzams arī slaiks obelisks, no kura jauks izskats pār ezeru un kurš celts par piemiņu kādam Vītinghofam; tālāk pašā parka dibenā - familijas kapi u, t. t.
          Itin ievērojama ir jaunā pils, daiļa ēka no ār- un iekšpuses. Šinī pilī atrodas vairāk simtu mākslas bilžu un daži daiļi marmora tēli. No bildēm krīt acīs visvairāk meita, kas cietumā zīda savu tēvu, kuram nospriesta tur badanāve; tad arī grēkus nožēlojošā Magdalena u. d. c. Šās pils augšējā zālē turēta to pašu vasaru Valkas apriņķa laukskolotāju sapulce. Tad vēl stāv vecā koka pils, kur atrodas ari mākslas un vecu lietu krājumi. Šur tur redzami marmora tēli, bet vairāk apdauzīti no nekaunīgu postītāju rokām. Tāpat esot klājies arī tiem tēliem, kas stāvējuši parkā, kādēļ arī veselākie laikam noņemti. Alūksnes baznīca pēc lieluma un daiļuma būs gan. bijusi vismazāk savā laikā Vidzemē pati pirmākā. Viņa celta arī no pieminētā lielā Vītinghofa, kā to jau var pazīt pie kaltiem granītiem vien, kas redzami tanī daudz vietās, un kurus viņš licis kalt jau dažus gadus iepriekš, neteikdams nevienam,, kādai vajadzībai. Altāra telpā pie kreisās sienas stāv kāda bilde, kas rāda Kristus kapā likšanu. Viņa esot no slavenā vecā Itālijas mākslinieka Giacomo Palma il Vechio (1477.-1528.), un par viņu tiekot dāvāts draudzei 7000 rbļ. Pie mācītāja muižas tiek rādīts kāds ozols, kuru stādījis cienījamais bībeles pārtulkotājs Ernsts Gliks. Draudzes skolas tuvumā bērzu birzī redzama vecās baznīcas vieta, kurā stāv par zīmi un piemiņu kaltu akmeņu piramida. Pēdīgi jāpiemin draudzes skola, kaut gan tā, mums Alūksnē ieejot, bija pati pirmā. Viņa ir gan vienkārša koka māja vien, bet laipnība tanī mīt ne mazāka, kā košos namos. Daudz labdienu tai!

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna