Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 15. maijs Sofija, Taiga, Arita, Airita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

          Rūdolfs Blaumanis Valmierā*

          Valmieras Leona Paegles vārdā nosaukta Valsts drāmas teātra zālē piestiprināta granīta piemiņas plāksne, kuras uzrakstā lasām, ka 1905. gadā Valmierā notikusi R. Blaumaņa drāmas «Ugunī» izrāde. Autors lugu pats inscenē, vada režiju un tēlo lomu.
Rakstnieks labprāt piedalās lauku pašdarbības teātru darbā. Dažreiz viņš palīdz izvēlēties repertuāru, dažreiz vada režiju vai spēlē līdzi kā aktieris. Rosīga mākslinieciskā pašdarbība ir Ērgļos, kur Blaumanis vairākas_ reizes tēlo dažādas lomas savās lugās, piemēram, Matīsa lomu lugā «Potivāra nams», Ābramu lugā «Zagļi» un «Trīnes grēki».
          1905. gada janvārī Blaumanis ierodas Valmierā uz lugas «Indrāni» izrādi Valmieras pašdarbnieku izpildījumā. Lugas otrajā izrādē Kaukēna lomu tēlo pats autors. Viņš vada arī režiju. Šajā laikā starp rakstnieku un Valmieras teātra dalībniekiem nostiprinās ciešāka draudzība, kas turpinās arī vēlāk - 1905. gada septembrī un oktobrī, kad Blaumanis atkal ir Valmierā. Valmieras teātris šoreiz sagatavo Blaumaņa lugu «Ugunī». Izrāde notiek Valmieras Latviešu biedrības ēkā. Ar īstu sirds degsmi rakstnieks nododas lugas sagatavošanai - pats inscenē izrādi, vada tās režiju un spēlē barona Mēvenšterna lomu. Kristīnes lomai rakstnieks uzaicina no Rīgas Daci Akmentiņu. Edgaru tēlo Jānis Greste. Izrāde izdodas labi, rakstnieks ir sajūsmā un gatavojas ar Valmieras teātri viesoties Rīgā.
(..)
          Valmierā Blaumanis dzīvo pie skolotāja Jāņa Grestes, vēlāk LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka. Grestes dzīvoklis atrodas Ziloņu ielas un Rīgas ielas krustojumā, sarkanā trīsstāvu ķieģeļu ēkā, sētas pusē, trešajā stāvā.

*[Kagaine E.] Rūdolfa Blaumaņa dzīves un darba vietas. - R., 1962.         

 Atmiņu drumslas par Rūdolfu Blaumani*

          1904. un 1905. g. Blaumanis pa divi lāgi dzīvoja pie manis Valmierā. Pirmoreiz viņš ārstējās jeb pareizāki - rūdījās. Kārtīgi katru dienu notika aplaistīšanās pēc Kneipa, tad berzēšanās un pastaigāšanās. Un tas viss ar lielu nopietnību un akurātību. Kāsēt viņš nekāsēja, bet par krūtīm reizēm žēlojās tāpat kā par reimatismu, kurš viņam lauzīja roku un nelika naktī mieru gulēt. Tepat Valmierā viņš inscenēja "Ugunī", vadīja režiju un pats spēlēja baronu Mēvenšternu. Ar izrādi viņš bij tā mierā, ka grasījās braukt ar Valmieras diletantiem uz Rīgu viesoties.
          Tas nu bij labi, ka 1905. g. rudeni un pašu revolūcijas laiku Blaumanis pavadīja Valmierā. Kas zin, vai Ērgļos arī šo nepolitiķi nebūtu aizķēris revolūcijas virpulis. Par sevi kā par politiķi Blaumanis bieži zobojās: "Kas nu es par politiķi, lai nu politiku taisa gudrāki kungi." Un tomēr Valmieras biedrības zālē lielā mītiņā Blaumanis reiz uzstājās ar runu par skolas lietām.
          1905. gada oktobra dienās, kad mūsu laikraksti sāka runāt tādu valodu, kāda līdz šim bija pilnīgi sveša, viņš aiz brīnumiem grozīja galvu un raustīja plecus. Redzu viņu agri rītā uz gultas malas sēžam, neapģērbušos, ar "Baltijas Vēstnesi" rokā. Viņš to lasa, groza, brīnās, uzsit ar roku un prasa: "Vai tas ir tiesa, ka nupat katrs var rakstīt, ko viņš grib? Vai es nefantazēju, vai mani acis nemāna? Lasi tu man priekšā, vai tu to pašu izlasīsi. Bet ko tad nu cenzors teiks ? Vai Rupucis to cietīs!" Cik atceros, viņš rakstīja vienu joku par cenzoru, kurš, pats sevi nocenzējis. Tepat pa revolūcijas laiku viņš uzrakstīja lugu "Dzīvais ūdens". Ilgus gadus neviens par šo lugu nekā nezināja pateikt, pat šaubījās - vai tāda esot rakstīta. Bet par to nu šaubu nav. Tā kā mūsu dzīvoklis stipri līdzinājās iebraucamai vietai, tad palaikam mēs ar skolniekiem dežurējām pie durvīm un nelaidām nevienu iekšā. Blaumanis lasīja lugas sākumu priekšā. Tur bij runa par vecu krīvu, kurš audzina sev vietnieku - Kuno. Pēdējā loma tika mērķēta Ādolfam Grestem. Arī citas lomas viņš bija jau sadalījis. Lugai vajadzēja attēlot konfliktu starp diviem pasaules uzskatiem - vecā krīva un viņa mīluļa - nākošā, jaunā krīva. Katrs no tiem grib tautu vest saulītei pretim pa savu ceļu. Atceros pat kādu atsevišķu frāzi: "Jo svētulība liekuļiem vismīļā sega, tādēļ ka tā visbiezā." Ja nemaldos, tad uzrakstīts bij pusotra cēliena. Vai viņš vēlāk turpināja, nezinu teikt.

* Greste J. Atmiņu drumslas par Rūdolfu Blaumani. // Teātra Vēstnesis.  - 1922/1923. g. sezona. - Nr. 6.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna