Sākums tournet@tournet.lv
Pirmdiena, 18. oktobris Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Cik daudz kara vētru vacō Ludzas piļs pōrdzeivōjuse, tys paliks māmūs sīnu nūslāpums. Modernajam cylvākam tōs atgōdynōja ilgu un napōrtrauktu ceiņu storp rītumim un austrumim Baltijas telpā. Breivōs Latvijas laikā dryumūs sīnu klusumu pōrtrauce lelais skūsvōrnu bors, kas beja veidōjuši sev perekļus piļs augstajūs myurūs. Vacōs piļs drupas nanūlīdzami dominēja par vysu Ludzas pilsētas siluetu, un kai jau ap taidu vejās skaists nūstōsts, kas alegoriskā nūzeimē saisteja latvīšu tautu ar vōcu krystnešim vīnā perspektivā: vīni kai kolpi un ūtri kai kungi. Sys skaistais nūstōsts ir Ludzas piļs teika. Šū teiku pīmiņu nu kaida drukōta dorba sleiom, kod vacōkais brōļs tū laseja vysai myusu saimei prīškā. Pats laseit tymā laikā vēļ naprotu, navaru pīminēt šō drukas dorba nūsaukumu, bet teika palykuse naizdzēšami atmiņā. Šū skaistū teiku mēginōšu restaurēt vēļ reizi, lai tei palyktu tautai uz myužu myužim.
          Seņ senejūs laikūs, kod svešu varu uzakuņdzēšona latvīšu zemes orōjam sōka pījemt arvīnu nūteiktōku roksturu, Ludzas pilī vaļdeja borgs komandants. Šō kamandanta vōrdu laiks ir izdzēsis nu ļaužu atmiņas, bet jō tāls stōsta gaitā līcynoj par svešas izceļsmes īkarōtōju, kuraprofesijā ītylpa spāks, nažēleiba, stiņgreiba un viļteiba. Sovu zūbynu un bruņas komandants nese tikai svešas tautas slavei un gūdam. Cytu tautu pīdareigūs jys uzskateja lobus par tik, par cik tūs dorbs veicynōja kungu varas iz-plateibu. Jō uzdavums beja nalaist agresivajim slavim īsaspīst zemē, kas tyka saukta par Livoniju, un savōkt daļu nu auglim, kū deve apkōrtnes zeme un lauki.
          Sovu uzdavumu Ludzas piļs komandants veice ar lobom sekmem. Piļs lelajōs velvēs cīmōjōs daudzi augsti bruņōti kungi, slavejūt kōrteibu zemē, dzeļža disciplinu karōtōju ryndōs, kas vysi beja svešinīki, un pylnas klētis ar latvīšu dryvōs augušū maizi. Dzīres sekōja dzīrem. Latvīšu zemnīka tulznōtōs rūkas gōdōja augļus, bišu madu, kautus mōjas dzeivinīkus un kolpōtōju dorba rūkas. Kungu izprīcom mežus piļdeja breiveibā augušī zvēri, kurus zemes orōjs nadreikstēja aiztikt.
          Pats komandants beja kareiviski borgs un nūteikts. Maini moti, bōrda un acis līcynōja par syltzemu izceļsmi, kas nadabeigi izacēle vītejūs ļaužu vydā. Komandanta dzeives mērkis beja tys pats, kas daudzim cytim svešzemu īkarōtōjim: gūds, slave, bogōteiba un varbyut arī grāku pīdūšona, jo izadeve tūreizejūs Dīva kolpus pōrlīcynōt, ka vītejī bauri nav nikas vairōk, kai tikai teiri pogōni.
          Komandanta saimē auga meitine, vōrdā Lūcija. Jei jau beja sasnāguse tūs jaunītes godus, kod sirds meklej izpausmi mīlesteibā un jyutas snādzās pōri realō rūbežim. Tū zynōja ari jōs vacōki, un veira izvēle sōka nūdorbynōt tūs praktiskūs prōtus. Pēc izskota Lucija beja tāva meita, daļa nu dīnvydim zīmeļu vidē. Gari maini moti, bryunas, gondreiž malnas acis un bolta sejas krōsa. Jamūt vysu kūpā, meitine īmīsōja syltūs zemu skaistuma augstōkū pakōpi cylvākā. Kai bārns Lūcija beja sekōjuse sovam tāvam kara nūtykumu pylnajā dzeivē un ar bārna vīnkōršeibu ticēja īkarōtōju svātajai misijai.
          Luciju izdūt pi veira nabeja nikaida problema. Pēc jōs rūkas lyudze vysbrašōkī bruninīki, kolpojūt gon Ludzas, gon attōļōkūs nūvodu pilīs. Kara spēļu uzvaras un varūneiba kaujōs bīži tyka veļteitas dailajai komandanta meitai Ludzas pilī, rodūt naparostu un pavysam svešu atspulgu karaveiru romantikai latvīšu zemē.
          Bet posa komandanta prōtā beja moz romantikas. Tīgodi, kod dailums mulsynōja cylvaka protu, vacajam karōtōjam jau seņ beja pagōjuši. Jys beja radis reikōtīs ar kailu dzeives eistineibu un veidōt tū sova personeigō lobuma sekmēšonai. Lucija jam beja Dīva dōvona ceļā uz augstōku militaru un politisku varu, un vacais komandants, ar parostū sovas dzeives styngrū rutinu, beja ap-sajēmis šū apstōkli izmontōt.
          Izdeveibas ari natryuka. Kaidas kaimiņu piļs komandēšonu pōrjēme godūs jauns, bet jau kauju vātrōs pīdzeivōjis bruninīks. Jō vōrdu greznōja na tikai militarī, bet ari socialī tituli, kas jam nu dzimšonas nōce pyurā. Jō varonais dzymtas vōrds beja plaši pazeistams zemē, kur aizritēja jō bērneiba un jō tāvu tāvi ar teicamom sekmem beja kolpōjuši daudzim varonim tō laika vaļdinīkim.
          Jaunais kaimiņu piļs pōrvaļdnīks nimoz naslēpe sovas simpatijas Lucijai un atklōti rōdeja pōrlīceibu par vīglu uzvaru ari šamā saceņseibā. Bet Lucija kavējōs ar sova vōrda dūšonu. Naleidzēja jōs tāva gudrō volūda un draudi. Naleidzēja ari mōtes lyugšonas un osoras.
          Praktyskais komandanta prōts meklēja izskaidrōjumu nasaprūtamajam Lucijas nūslāpumainajā dzeivē. Jaunō grafa byldynōjuma nūraideišona jam izalyka kai naprōta augstōkō pakōpe kai pošai pret sevi, tai ari vysu jōs giņti. Šeit beja izdeveiba pīsavīnōt grafu ciļts kūka daudzajom atvasem, bet Lucija vylcynōjōs, nadūdūt nikaidu prōtam pīejamu paskaidrōjumu.
          Dreiži vīn vacais kara vylks sōka nūjaust lītas patīsūs apstōkļus. Nūjauta, kas ar kotru dīnu sōka pījimt nūteiktōku veidu, mūceja vacū komandantu tik stypri, ka jys naspēja ni dūmōt, ni strōdōt, ni gulēt. Breižim jys juta, it kai sirds stōtūs pukstēt un vyss pasauļs smītūs par jō myuža vyslelōkū naveiksmi. Jō meita Lucija beja īsamīļōjuse tai, ka kaujōs ryudeitais karaveirs navarēja ni tū saprast, ni ari izskaidrōt.
          Ludzas piļs aizstōvu pulkā kolpōja kaids jauns bruninīks, kuru pats piļs komandants par varūneibu, atjauteibu un gudreibu kaujōs beja īvedis bruninīku kōrtā, tai sokūt, pa pusei nalykumeigi un pasateicūt tikai jō lobvēleibai. Tys tīsa, ka šys jauneklis beja izveiceigs zūbyna cylōtōjs. Karaveira drūsme sēdēja jō sirdī tik pat stypri kai kuram kotram svešzemu īnōcējam, bet tys nabeja golvonais. Vacajam piļs komandantam jys beja vajadzeigs kai acis, ausis un mēle. Šam jaunekļam, kura gaišī, viļņaini moti un zylōs acis līcynōja par zamu izceļsmi, pīmyta, kai komandants dūmōja, mistiska īpašeiba: runōt un saprast symts mēlēs. Jys varēja tērzēt ar bōrzdaiņu svešinīku, kam dzeives vīta atsaroda aiz Pripetes pūrim, ar leiti un pūli, kas apdraudēja Livoniju nu syltōs dīnvydu puses. Bet vītejam zemes orōjam jys bīži snēdze rūku kai draugam. Lūkonō jaunekļa mēle un osais prōts labi nūdarēja Ludzas piļs komandantam, un tikai nu šōs puses jys vērtēja jaunekļa pakolpōjumus. Dūmojūt par sovaidū bruninīku, vacajam komandantam atsavēre skots uz daudzom lītom, kuras jys leidz šam laikam nabeja pamanejis voi, lobōk sokūt, nabeja gribējis pamaneit. Jys kluseibā atsazyna, ka gaišmatainajā bruninīkā nimoz nabeja īdzymta kareiveiguma svešzemu izpratnē. Un tikai īdzymtais komandantu interesēja. Kara spēlēs jauneklis napīsadalēja un ari najēme ļaunā, ka jō vōrdu tur parosti aizmērsa pīraksteit. Interesejūtīs par sovaidū jaunekli, vacais komandants ar šausmom atklōja, ka jam kars un ar tū saisteitōs lītas nimoz nainteresej. Jys sōka pīminēt vairōkus gadējumus, kod jaunais bruni-nīks, jōjūt šam blokus kara gaitōs, bīži nūrōdeja uz naiz-sokomū skaistumu zylūs azaru līminī, dryvu klusajōs šol-kōs, ōbeļu zīdūs un putnu dzīsmēs. Kod sovaidais jauneklis runōja par dobu un tōs skaistumu, jō acīs mirdzēja bārna vīnkōršeiba un maigums. Komandants atminēja, ka šys pats bruninīks paleidzēja īvaiņōtai stērneņai aizbēgt, kod svešzemu medinīki tai dzyna pādus. Šaida veida lītas kara vylkam škita vīnkōrša muļkōšonōs, kas varēja tikt pīdūta tikai jaunim un nanūbrīdušim prōtim. Un jo jau pīaudzis cylvāks vēļ sovōs dūmōs pi taidom lītom kavejās, tod tei ir pazeime prōta vōjumam. Jō meita Lucija šymā gaisa grōbslī beja atroduse kaut kū taidu, kas tai varātu byut dōrgs. Komandanta gora dzeive it kai uz breidi apsastōja. Jō praktyskais prōts varēja nōkt tikai pi vīna sacynōjuma: Lucija gōja pretim pazusšonai. Šai lītai beja jōdora gols. Komandants sōka dūmōt par sovas reiceibas plānim tyvōkajā nōkūtnē. Atsabreivōt nu jaunō bruninīkā, aizsyutūt jū uz cytu pili, byutu panōkta tikai puse nu uzvaras. Pusuzvaru komandanta dzeivē leidz šam laikam vēļ nabeja bejis. Ar sovim pretinīkim jys beja ticis golā piļneigi un uz vysim laikim. Bet šei beja cytaidas dobas ceiņa, sūlūt ari cytaidas dobas iznōkumu. Komandantā rodōs nadrūšeiba un namīrs. Jys juta, ka jō grybas styprumu beja montōjuse ari jō meita. Meitas un tāva storpā veidojos izškirūša ceiņa.
            Liktiņa ōtru izaškēršonu juta ari obeji jaunīši. Vacais komandants beja klivis kluss, dryums un īgnys. Jō nauzticeiba sovai meitai un kaidreizejam padūmdevējam līcynō-ja par vātras tvvōšonūs. Tōpēc vajadzēja reikōtīs ōtri. Vyslobōkō īspēja beja bēgt. Uz kurini, par tū jī nadūmōja. Tikai bēgt. Kaidā vosoras naktī zāns un meitine kūpā atstōja Ludzas pils myurus. Pyute nalels vējš, un zamī mōkūni byrdynōja seikas leita lases uz kūkim un zōli, Ludzas piļs dusēja. Dusēja ari zemes orōji sovōs būdōs. Kai lykōs, vyss beja labi veicīs. Bet vēreigō sorga acs tūmār tūs beja pamanejuse, un bēgļu gaitas izabeidze, pyrms tōs vēļ beja kōrteigi sōkušōs. Piļs sardzes vīgli bruņotu jōtnīku komanda sadzyna pādus bēglim tikai dažu stuņžu jōjīnī nu piļs.
          Kas nūtyka ar gaišmataiņū bruninīku, par tū teika nastōsta. Lucijai beja jōsastōj sova sanyknōtō tāva prīškā. Šymā breidī beidzēs izškirušō ceiņa, kas slapyni beja sōkusēs dažus godus īprīkš. Sīviškeigais nikod nav bejis glēvs. Lucija nūteikti nūraideja vītu pi jauno grafa sōnim un naizrōdeja ni mozōku nūžālu par spartū sūli. Navoldamōs dusmēs tāvs nūlōdēja sovu meitu.
          Ludzas pilī sōcēs cyta veida dzeive. Kara laime zuda. Naveiksmes sekōja vīna ūtrai. Piļs myuri, laika zūba āsti, sōka sabrukt. Nūzuda ari kareiviskō vērskuņdzeiba nu dryumaiom veļvem. Lucijas vōrds napazuda tautas atmiņā. Lucija pōrsavērte par Ludzu un dzeivoj vēļ šudiņ. Poša meitine bez vōrda, bet tikai ar mīlas pylnu sirdi pret zemes orōju tautu nūlōdēšonas breidī nūsleika piļs apakšzemes pogrobūs. Tur jei dzeivoj vēļ šudiņ, dzeivoj un gaida paleidzeibu nu tim, kurim mīlesteibu jei aplīcynōja rupas varas prīškā. Lucijai asūt atļauts uznōkt vērszemē, lai lyugtu paleidzeibu. Atpesteišonu nu myužeigō lōsta jai varūt nest tikai drūsmeigs jauneklis, kura dzeislōs rit zemes orōja asnis. Kod meitines skaistais tāls pasarōdeis zemes vērsā, tō nivīns nazyna. Taids gadejums nūtyka nasenejā pagōtnē. Tikai glōbējam tryuka gaišmatainō bruninīka drūsmes un maiguma.
          Vacūs ļaužu gudreiba mums ir atstōjuse ziņu, ka Lucija ir glōbama. Tikai glōbējam jōnōk naparadzātā laikā. Kai līceiba tam ir kaida jaunekļa pīdzeivōjums. Šō jaunekļa vōrds beja Ontōns.
          Ontōns beja latvīšu zemes orōja dāls, kam liktiņs lēme aizkleist tōli pasaulī, izgleiteibas gaitas staigojūt. Kolpōdams Krīvijas caram, jys tikkū beja nūbeidzis karaškolu un atsagrīze tāva sātā, lai pavadeitu dažas dīnas nu jam pīškērtō atvalynōjuma. Dobā jau beja jyutamas pavasara šolkas. Kristeigo bazneica gatavōjōs svinēt Kristus augšanceļšonōs svātkus.
          Pyrmōs Leldīnas reitā Ludzas katōļu bazneicā vysi dīvkolpōjumi sōcēs agri, pyrms saules lākta. Dīvkolpōjumu veidōja procesijas gōjīni apkōrt bazneicai, svineigō sv. Mise un maizes svēteišona. Pēc tam vysi bazneicōni, pajāmuši kotrys sovu svēteitōs maizes kuleiti, ar steigu varēja dūtīs mōjōs, lai sōktu svinēt svātkus kotrys sovas saimes vydā. Ontōns ari taisejōs cytim mōjinīkim leidza uz bazneicu.
          Pajyugam atstōjūt pogolmu, dobā vaļdeja tymss, klusums un mīrs. Dabasu veļvē speidēja zvaigznes, sūlūt skaistu Leldīnas reitu. Pajyugam klusi rypojūt pa smiļšaiņū, izkoltušū lauku ceļu, vysi braucēji beja klusi un mozruneigi. Agrō reita mīga soldums vēļ turēja kotru sovūs maigajūs apkampīņūs. Klusēja ari Ontōns. Svešūs zemu stōsti, kurus jys sovim mōjinīkim beja atkōrtōjis naskaitomas reizes, kai lykōs, nivīnu šymā breidī nainteresēja. Ontōns beja atstōts pats sovom pōrdūmom.
          Dzymtōs sātas lobumi, mōtes un tāva gōdeiba, brōļu un mōsu uzmaneiba dareja Ontōnu nu sirds laimeigu. Tikai šymā breidī jaunō vērsinīka dūmas mōce kaut kas smogs, kuram cālūni jys navarēja saredzēt. Braucēju klusēšona turpynōjōs, cikom lineikas skrytuli sōka klabēt uz Ludzas piļsātas brugātajom īlom. Kustūtīs bazneicas stōvajā kolnā, nu pajyuga izkōpe tāvs, lykdams saprast, ka ari jaunajam vērsinīkam jōdora tys pats, atvīglojūt vazuma smogumu zyrgam. Lineikā palyka sēžūt tikai sīvīši. Uzbraukuši bazneicas kolnā, jī atklōja, ka reits vēļ ļūti agrys. Tikai dažus pajyugus varēja redzēt pīsītus pi kōrts blokus bazneicas dōrzam. Bazneicas durovas jau beja vaļā,Ontons un vysi pōrejī atbraucēji igōja plašajōs bazneicas telpōs.
          Blokus sovam dryumajam gora stōvūkļam Ontōns sōka sajust ari vīglas golvas sōpes. Mōte jam kaidreiz saceja, ka vvslobōkōs zōles pret golvas sōpem ir svaigs gaiss. Ontōna skolu gudreiba gon varēja minēt cytus pīmārus, bet pošreizejūs apstōkļūs vīneigō īspēja beja pījimt mōtes padūmu. Ontōns atstōja bazneicu un izgōja vāsajā pavasara gaisā. Nazynūt eisti, uz kuru pusi īt, jys teiri nagrybūt pasagrīze piļs drupu vērzīnī, lai nabyutu ceļā daudzajim bazneicōnu pajyugim, kas vīns pēc ūtra, skrytulim klabūt, kustējōs bazneicas kolnā.
          Ontōnam vīnmār beja lela bejeiba pret myužeigō laika elpu, kū dvēse kaidreizejōs bruninīku ordeņa piļs atlīkas. Jō prōts namiteigi steidzēs cauri godu symtim uz tim laikim, kod dorba cylvāku mugoras leika zam smogūs nostu slūdzes, līkūt kīgeli pa kīgeļam poši sovu vērdzeibas važu styprumam. Pi šim myurim plyuda golvonā kōrtā latvīšu tautas svīdri. Tai dūmojūt, Ontōns jau beja škārsōjis lelū piļs aizsardzeibas grōvi, kurs godu godim stō-vējis piļneigi sauss, un sūļōja pa pils uzbārumu austrumu vērzinī. Laiku pa laikam izlauzti pūsmi valnī atklōja tō skotam pils pogolmu. Daudzus godu symtus tōlajā pagōtnē tur pulsēja spraiga dzeiveiba. Skanēja militaras komandas, šķiņdēja īrūči, bruņas un zvīdze kara kumeļi. Tur kūpe bryuces īvaiņōtī, tur mōcejōs kara mōkslu īsōcēji. Tur skanēja vaidi, tur beja cīsšonas, tur plyuda osoras. Ontōns nu pīredzes zynōja, ka karaveira dzeive nav ari bez sova humora un smīklim. Kod īrūču trūksnis ryma, plauka mīla jaunu cylvāku storpā.
            Pēški Ontōna dūmu gaitu pōrtrauce sīvītes bolss, nōkūt nu piļs pogolma puses. Jaunajam vērsinīkam lykōs, ka bolss nese ar sevi vysas zemes smogumu. Bolss atsakōr-tōja, saucūt jō vōrdu. Ontōns apsastōja, natycūt sovom ausim. ,,Ontōn, Ontōn, Ontōn . . .!" tys pats sīvītes bolss nūskanēja vēļ, atkōrtojūt jō vōrdu jau trejs reizes. Nabeja vairs nikaidu šaubu, ka bolss nōce nu piļs pogolma. Tikai myura vaļnis sedze skotu piļs īkšpusē. Ontōns paōtrynōja sūļus leidz nōkušam izlauzumam myurā. Tōli nabeja jōīt, lai jaunajam vērsinīkam izbreinā byutu jōsastyngst. Reita ausmas bōlajā gaismā, piļs pogolma vydā, uz nalela uzkaļneņa stoveja sivite un moja jam ar rūku. Draudzeigajam rūkas mōjīņam atsakōrtojūt, Ontōns uzsōka sovu ceļu sīvītes vērzīnī. Nūsavērzūt nu piļs vaļņa molas, Ontōns juta, ka jō karaveira zōboki steigst dzili uzortō piļs pogolma traknajā zemē. Bet lēni un nūteikti jys sūļōja uz prīšku. Jo tyvōk jys nōce, jo piļneigōk atsaklōja sīvītes tāls jō skotam. Nu jys redzēja, ka tei beja jauna meitine. Jōs stōvu sedze valeigs boltas zeida drānas audums, snādzūtīs leidz pošai zemei. Ap vydu jai beja jūsta, izceļūt jaunō auguma slaidumu. Gari, maini moti valeigi sedze jōs seikūs placus, skarūt jūstas vītu. Rūkas, kas nav pazynušas smogu dorbu, vīgli krystōja jōs kryutis. Bōla, godu nostas naskōrta seja līcynōja par meitines vīnreizejū dailumu. Dažu sūļu attōļumā Ontōnam atsaklōja dīnvyd-nīcyski bryunas acis, kas vārōja jū ar laipneibu un skumem. Ontōns juta, ka meitine nav latvīšu dzvmtas, bet kai par breinumu nu jōs stōva plyuda kai naradzama straume latvīšu zemes elpa. Tū juta Ontōns ar sovu sirdi un dvēseli. Dreiži svešuma sajyuta pret meitini jam izzuda.
          ,,Ontōn!" meitines bolss īsaskanēja par jaunu. ,,Sovas tautas kareiviskus tradiciju turpynōtōj, ceļ gaismā seņču montōjumu un dūd breiveibu maņ! Tu tū vari, jo gribi nest uperus. Es asmu īmīļōjuse tovu tautu, pasateicūt jōs karaveira tālam. Es asmu cītuse vērdzeibu un cīšu vēļ tagad. Ontōn, ceļ mani gaismā nu šom pazemes veļvem! Leidz ar mani ceļsīs tova tauta. Tu tū vari, jo tu tū gribi."
Pēc šim vōrdim meitines rūkas sasaslēdze lyugšonai.
,,Maņ nav bailes nu ceiņas, bet kū es vīns pats lai īsōcu?" it kai nadzeivi kustējōs Ontōna lyupas, šūs vōrdus izrunojūt.
          ,,Tu vari, Ontōn, tev ir vajadzeiga tikai drūsme un maigums, drūsme, kas nasalūka škēršļu prīškā, un maigums, kas volda par sirdim, — tik pat lela drūsme un maigums, kaida beja tam, kura vōrdā es pījēmu dzeivi tovas tautas vydā. Caur mani uz tovu tautu elpoj šei zeme. Ontōn, dūd šai elpai breiveibu!"
          Nagaidūt jaunō vērsinīka atbiļdes, meitine turpynōja: ,,Tagad uzmaneigi klausīs un izpyldi tū, kū tev saceišu! Dreiži bazneicā sōksīs Leldīnu reita svineigō sv. Mise. Pajem vīnu ūlu un kristeņu. Steidzīs tur, lai bazneickungs tūs nūsvētej! Tod steidzīs šur un īlic obus prīkšmatus munōs rūkōs! Ceļa tev stōsīs vvsaidi škeršli, plēseigi meža zvēri, pyuki un ļauni cylvāki, lai nūvārstu tevi nu manis. Bet atcerīs, ka tī ir tikai mūrgi! — jī tevis naaizskars, tikai baideis. Vysa tovas tautas apspīdēju ļaunō pagōtne ceļsīs nu aiztecējušō laika tymsuma, lai nu jauna pīteiktu ceiņu nōkūtnei. Bet pagōtne tevi navar aizskart, tova tauta tevi ir iznasuse tai cauri, tev ir vajadzeiga tikai drūsme, drūsme, drūsme ..."
          Meitines bolss pōrtryuka un rūkas otkon sasaslēdze lvugšonai.
          Ontōns juta, ka jys vairs nadreikst zaudēt laiku. Sūļojūt pōri uzortajam piļs pogolmam, Ontōns nūjēme sev nu kokla lynu dīgā kōrtu vīnkōrša metala kristeņu, kū jam mōte, karaveira gaitas sōcūt, beja uzlykuse koklā. Uzmeklējis sovu maizes kuleiti, jys tur atroda svēteibai dūmōtū ūlu. Tū paveicis, Ontōns īsasprauce dīvlyudzēju pyulī bazneicā.
          ,,Jauka dīna mums atgōja . . ." īsōka bazneickungs. Dzīsmi tōļōk pōrjēme dīvlyudzēji un vargaņas. Procesija beja sōkusēs.
          Sv. Mises laikā Ontōnu mōce dryumas dūmas, naziņa un namīrs. Svaigu īspaidu juceklī dūmas vyrpuļōja. īsōktōs lyugšonas pōrtryuka namīreigō prōta viļņōjumūs. Skots kavējōs pi mōtes, kas tur pat blokus, nūsamatuse uz celim, napōrtraukti skaiteja lyugšonas. Ontōns zynōja, ka mōte par jū lyudzās, un cereibas stareņš īleja jō sirdī.
          Beidzēs sv. Mise.
          Bazneickungs gōja svēteit maizi.
          Bazneickungam ejūt garam, pōri Ontōnam nūleja dažas svēteitō yudiņa lases.
          Leidz ar ļaužu plyusmu Ontōns atstōja bazneicu. Vīnā rūkā jys nese svēteitu ūlu un ūtrā mōtes dōvōtū kristeņu. Izejūt nu bazneicas, jys pasagrīze pret ļaužu straumi. Nu sōkuma jō gaita beja gryuta, jo pretim nōcēji jū nese sev leidza.
          Bet ar kotru jaunu sūli īšona kliva vīglōka un vīglōka. Izejūt nu bazneicas dōrza, Ontōns beja pōrsteigts, radzūt tik lelu ļaužu pyuli. Cvlvāki beja laipni un prīceigi. Ļaužu dryuzmā pasarōdeja daudzu draugu vaigi, kas Ontōnu laipni sveicynōja, vēlēja prīceigus svātkus un aicynōja sev leidza. Bet Ontōns tim napīgrīze nikaidu vēreibu. Jam beja misija, kū piļdeit.
          Pasagrīžūt uz piļs pusi, ļaužu pyulis kai sīna nūsastōja Ontōnam ceļā. Bet kai par breinumu tī jō nakavēja. Ontōns vīgli sūļōja uz prīšku. Iejūt pils grōvī, škītami padeveigu cvlvāku pulks mēginōja Ontōnu aizvilkt sev leidza, bet Ontōns sūļōja uz prīšku.
          Pasagrīžūt pret piļs vōrtim, Ontōna ceļu škarsōja kēdē pīsīts nykns suņs, kas dusmos, boltus zūbus rōdeidams, metēs jam vērsā. Bet osajim suņa zūbim lēcīnī tyvojūtīs Ontōna vaigam, suņs ar vysu kēdi it kai pazuda gaisā. Aiz suņa pi piļs vōrtim jaunō vērsinīka ceļā stōjōs borgs vōrtu sorgs, draudūt mest smogu škāpu teiši Ontōna kryutīs. Bet izmastais škāps, nasasnēdzis Ontōnu, pazuda gaisā, taipat jō metējs sorgs. Ontōns sovā gaitā jau īraudzeja uzkaļneņu, uz kura vajadzēja pasarōdeit jaunos meitines stōvam. Bet vēļ beja lobs gobols kū īt. Tagad Ontōnu apstōja vysaidi ērmi. Tur beja pyuki, kas spļōve guni, tur beja lauvas un lōči, kas nyknumā metēs jam vērsā. Tur daudzu zyrgu vvlkti pajyugi miļzeigā steigā brauce Ontōnam teiši vērsā. Bet tī vysi izkyupēja gaisā, gōjēju naaizskarūt.
          ,,Drūsmi, drūsmi, drūsmi . . .!" Ontōna ausīs skanēja maigī meitines vōrdi. Ontōns sūļōja uz prīšku, vīnā rūkā turādams svēteitū ūlu un ūtrā kristeņu. Uz uzkaļneņa pasarōdeja meitines stōvs, kai beja sūlejusēs. Agrō pavasara vāsais reita vējeņš vīgli šyupōja jōs boltōs zeida drānas valeigū tārpu. Rūkas cīši saslāgtas pi kryutim lyugšonai, golva mozlīt nūlīkta uz kreisajim sōnim un bōlajā sejā spūguļōjōs naziņa, bailes un izmysums.
          ,,Vēļ tikai daži sūli. Vēļ tikai daži sūli. Drūsmi, drūsmi, drūsmi . . .!" Ontōns runōja pi sevis, sūļōdams uz prīšku. Mūrgu, tālu un mežūneibu mudžeklis beja tik lels, ka jaunekļam reiba golva, solti svīdri byra pōri vaigim un asnis tecēja nu poša zūbim pōrkūstōs lyupas. Svīdru ryugtums spīdēs acīs, syucēs mutē un leja uz izstīptom rūkom. Vēļ tikai daži sūli.
          ,,Drūsmi, drūsmi, drūsmi . . .!" Ontōns jau beja pīnōcis meitinei tik tyvu, ka divu rūku snāgumi varēja savīnōt cylvākus kūpā. Bet kai nu zemes Ontōna prīškā iznyra jō pulka komanders, nu kura vysi karaveiri ļūti beidōs. Borgā bolsā bōrdainais krīvs praseja sveicini. InstinktiviOntona zōboku papīži sytōs kūpā mīra stōjai, rūka cēlēs pi capures, laižūt kristeņam nūkrist zemē.
          Šymā breidī pasauļs it kai sastynga, trūkšni nūryma, mūrgi un mūški pazuda, pazuda pulka komanders, pazuda ari meitines tāls. Baigajā klusumā, kaut kur dzili, dzili zemes īkšīnē nūskanēja sōpu pylnais meitines vaids. Vyss satymsa ap jauno vērsinīka stōvu.
          Dažas stuņdes vālōk pīdareigī atroda Ontōnu guļūt nasamaņā dubļainō piļs pogolma vydā. Vīnā rūkā jam beja sapleisuse ūla un blokus zemē vīnkōrša metala kristeņš.
          Tai beidzēs teika par Ludzas pili. Uzkaļneņa vītā, piļs pogolmā tagad ir dziļa bedre. Šeit godu nu goda auga kartupeli un labeiba. Vārojūt dziļū bedri, ļaudis bīži pōrrunoj par slapynajim pogrobim piļs pamatūs, kur paslēpti leli salaupeitō monta daudzumi. Ludzas piļs drupas arvīnu vēļ slēp sovus nūslāpumus, un tauta īt svešu varu vērdzeibas jyugā.

Puisāns T. Ludza un tōs piļs // Tāvu zeme: Rakstu krājums. - München, 1972.

 

 

          Eisi pyrms saules rīta ībraucam kolnainajā Ludzā. Kaids ludzōnīšu mēles pazinējs īsasauc: „Ēdiom, ēdiom sovas kōršas, tagad ēssim Ludzas korčus." Par „korčim" lu-dzōnīši saucūt ceļa maizi. Kaids cyts zyna saceit: „Rikšim laižu kumeleņu pa tū Ludzas oplōteņu". Braucam taišni uz draudzes nomu, kur myususjau sagaida vikars. Nūsavītojam nakts mītnei. Nūkrotom ceļa putekļus un sagaidom goreidznīku, kas myus īpazeistynoj ar Ludzas vēsturyskajom un bazneicas pīminekļu vītom. Vyspyrms kai vysu uzmaneibu saistuša beja Dīvmōtes statuja Ludzas kolnā, uz kuru vede labi pagaras kōpnes. Politiskūs juku laikā statuja asūt bejuse nadaudz būjōta, bet tagad otkon salobōta. Interesanti beja redzēt ari Ludzas vēsturyskōs Livonijas ordeņa piļsdrupas, kuru apdrupušōs myura sīnas vēļ augstu stōv uzkolnā, uz azara krosta.
          1938. g. Ludzā bejuši apm. 5546 īdzeivōtōji, nu kurim 44 % latvīšu 27 % žeidu un pōrejī jauktas tauteibas, vairōk lelkrīvi. Nu apbyuves ākom ap 96 °/o asūt bejušas kūka akas un nu tom tikai 3 °/o divstōvu. Pōrejōs vysas vīnstōvu byuves. Piļsātas nūvītōjums ir uz pauguraina apvvda uns storp Lelo un Mozō Ludzas, Dunāklu, Zvērgzdines un Runtortas azarim resp. šūs azaru īlankumā, kas ir ītek-mējuši sovaidū Ludzas apbyuves planu. Lelō Ludzas azara krostā ir t. s. Ūdu kolns, kura izrokumūs atrostī vēsturiski līcinīki rōda, ka šei vīta jau ir bejuse apdzeivota vidējā dzeļža laikmatā. 13. g. s. šū apgobolu īkarōjis Livonijas Ordenis, kurs še uzcēlis sovu pili, kuras atlīkas vēļ ir tagad radzamas. Tei ir uzkolnā storp Lelū un mozū Ludzas azaru. Livonijas Ordeņa un Krīvejas valsts kņažu karūs Ludzas mīsts ticis vairōk reizes nūpūsteits un otkon atjaunōts. 1660. g. Ludza nūnōkuse Pūlejas varā leidz 1772. godam.
          Tagad Ludza skaitōs apriņķa piļsāta, kurā dorbojās ģimnāzija, orūdskūla un vairōkas pamatskūlas. Tērdznīcei-bā - ap 356 veikali; daudzi seikryupnīceibas uzjāmumi.
           Nu pilsātas īlom brugētas ar opolim akminim bija tikai vīna daļa, pōrejōs smiļkšainas.
          Ludza vairōkreiz asūt cītuse guņsgrākūs, nu kurim lelōkī ir bejuši 1866. g. un 1938. g. 11. junijā, kod nūdagušas 205 dzeivojamōs ākas un 117 veikalu, 6 sabīdryskōs ākas un ap 200 saimnīceibas āku. Šys guņspūsts bejis vīns nu drausmeigōkim: nūdaguse 1/3 nu piļsātas. Uz šū nalaimes vītu guņsdzēsēji ar ekstra viļcīni bejuši syuteiti pat nu Reigas. Šys nutykums nōce dreiž pēc myusu ekskursijas braucīņa. Mes, Leiksnas turisti, bejom laimeigi, ka tikai 3 nedēļas pyrms šōs nalaimes varējom apsavert Ludzas ratumus, nu kurim daudzi aizgōja guņspūstā.
          Guņs naskōrta palykuse bazneicas kapella un kolnā Dīvmōtes statuja. Nūdagušōs kūka bazneicas vītā tagad asūt uzcalta myura bazneica, par kuru tyvoku ziņu tryukst.
          Pēc īpasazeišonas ar Ludzas ōrīni beja uznōcis jau ari tymss. Tagad gōjom Jaunovas Marijas debesuzjimšonas bazneicā uz vokora lyugšonom. Ļūti pateikami, paklusi, svineigi nūritēja vokora lyugsonas ar „Loba nakts" nūdzīdōšonu. Pēc tam bazneicas zālē nutyka kūpejōs vakareņas, kur nūtyka paklusas pōrrunas par aiztecējušū tōs dīnas gaitu. Dreiž vysi devēs nakts mira atpyuta.
          Ausa saulains nōkušōs dīnas reits. Agri gōjom uz reita lyugsonom bazneica, pēc tam uz kūpbrūkastim ar myusu vīsmīleigajim nomatāvim - goreidznīkim. Pēc kūpeigi nūdzīdōtas dzīsmes ar sirsneigu pateiceibu atsasveicynōjom nu laipnajim un gōdeigajim nakts patvārumā devējim un devemēs ceļā uz Pušmucovu, pa ceļam uz Kōrsovu.

 Zariņš P. Leiksnas bazneicas kors īpasazeist (1938. gadā - red. piezīme) ar dzymtū zemi // Tāvu zeme: Rakstu krājums. - München, 1972.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna