Sākums tournet@tournet.lv
Sestdiena, 15. maijs Sofija, Taiga, Arita, Airita
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Kad sākuši celt Rundāles pili, darbs neveicies, jo, cik pa dienu ļaudis uzcēluši, tik atkal pa nakti Velns izārdījis. Ja arī izdevies uzmūrēt mūrus, tad tie dobji dunējuši. Ļaudis nosprieduši, ka, lai darbs sekmētos, mūros jāiemūrē dzīvs cilvēks. Šinī laikā apkārtnē klīdis kāds nabags, vārdā Rundāls. Ļaudis tad viņu iemūrējuši pils mūros. No šī laika darbs sekmējies daudz labāk un arī mūri vairs nedrebējuši. Pils tad nu nabaga vārdā nosaukta par Rundāli.

Tautas teika

          Kad Rundāles pils celta, tad, cik pa dienu uzcelta, tik pa nakti nopostīts, bet neviens nezinājis, kas to dara. Tad kāds ganuzēns ieraudzījis, ka parka dīķītī guļ kāds zvērs. Nu ļaudis sanākuši un to zvēru nošāvuši. No tās reizes pils celšanu vairs neviens netraucējis un pili uzcēluši. Bet, kad pils bijusi gatava, tad paši meistari iemūrēti pils stūros, lai vairs otru tādu pili neviens nezinātu uzcelt.

Tautas teika

          Droši vien jau daudzi būsiet dzirdējuši par Pilsrundāles pili. Tagad kara vētras un laika zobs pils mūros un telpās ir izdarījis lielus bojājumus. Daudz gan par šo pili es nezinu pastāstīt. Lai gan mūsu māņticība ir pa lielai daļai izskausta, tomēr ir uzglabājušies vecu māmiņu un tētiņu stāstījumi, kas visbiežāk mūs ieved spoku pasaulē. Tad nu es mēģināšu atcerēties dažus šādus stāstiņus, ko esmu dzirdējusi no vecām un jaunām mutēm par Rundāli.
          Tas jau, protams, nebija aizvēsturiskos laikos, bet mana māte zināja stāstīt par dažādiem spokiem, kuri redzēti tajos laikos (20. gs. sākumā).
          Viņa slaucījusi klasi (toreiz jau pils viens spārns bijis pārvērsts par skolu). Tas bijis otrā stāvā. Pēkšņi notinkšķējusi loga rūts (trīs reizes), it kā pa to būtu mesti akmentiņi. Tas radījis viņā tādu savādu sajūtu, bet viņa ar jo lielāku cītību sākusi slaucīt klasi. Pēkšņi viņu kāds parāvis aiz svārku stūra (bet klasē nebija neviena cilvēka) un iečukstējis ausī: «Ej projām!» Viņa domājusi: «Tas tikai man tā izlikās,» un turpinājusi slaucīt. Tad viņu atkal vēlreiz kāds parāvis aiz svārku stūra un stiprāk teicis: «Ej projām!» Viņa palikusi kā uz mutes sista un nav varējusi pakustināt ne pirkstiņa. Tad sekojis vēl stiprāks rāviens un gandrīz skalā balsī kāds teicis: «Ej projām!» Viņas kājas it kā atraisījušās, un viņa devusies no klases laukā. Gaitenī viņai garām paslīdējis kāds balts tēls - tā bijusi mirusī Katrīna, kas viegliem soļiem pieslīdējusi pie skolēnu dzeramā trauka gaiteņa galā (šis pats trauks arī vēl šodien atrodas tur), pacēlusi vāku un iespļāvusi traukā. Tālāk viņa (mana māte) pati nezin kā atradusies savā dzīvoklī.

Tautas teika

          Pagājis jau ilgs laiks, kopš Pilsrundāles pilī dzīvojis valdnieks Zubovs. Viņš bijis ļoti nežēlīgs.
          Reiz Zubovs licis aizjūgt savus 6 baltos braucamos zirgus un sēsties kučierim uz bukas un aizbraucis kaut kur, laikam izklaidēties. Tā nu braukuši pa gludu lielceļu. Uz lielceļa rotaļājusies maza zemnieku meitenīte. Viņa neko nenojautusi (kā jau mazs bērns) un ceļu karietei negriezusi, bet turpinājusi rotaļāties. Kučieris pievilcis grožus un nogriezis karieti vairāk ceļa malā, un uzsaucis mazajai, lai dodot ceļu. Mazā laikam nesadzirdējusi un palikusi mierīgi ceļa vidū sēžot. Zubovs pavēlējis braukt bērnam virsū, bet kučieris tikai nogrozījis galvu un klusi noteicis: «Nē, kungs, virsū nebraukšu!» Dusmās Zubovs iecirtis kučierim pamatīgu pļauku, izrāvis grožus no kučiera rokām un triecis zirgus virsū mazajai. Bet izšķirošā brīdī zirgi pasitušies sānis (pat zirgiem žēl meitenes, bet kungam ne!) un pārlēkuši pār grāvi. Tā nejaušā kārtā mazā zemnieku meitenīte bijusi glābta. Bet ko mans Zubovs? Tam nu gan gājis slikti. Ļaudis (tie bijuši zemnieki), kas šo skatu redzējuši, bailīgi saskatījušies un, galvas grozīdami, teikuši: «Lūk, Dieva pirksts! Tas ļaunajam kungam vēl vairāk atriebsies!» Bet mazie bērni un pārgalvji tikai smējušies un slavējuši krietnos zirgus, kas nostādījuši Zubovu tik kļūmīgā stāvoklī, jo Zubovs bijis izkritis no karietes, sapinies grožos un zirgi lēkšodami vilkuši viņu līdzi, un izglābuši mazo, kura tikai tagad pamanījusi, kādas briesmas tai draudējušas.
          Aculiecinieki neko daudz vairāk nav zinājuši stāstīt kā tikai to, ka Zubovs beidzot atgriezies pilī vienos zilumos un ar zemēm aplipis. Un kunga kučieris no tā laika vairs neesot manīts. Bet ko nu Zubovs? Ļaudis domā, ka viņam Nelabais būšot parādījies. Nezin gan, vai Nelabais vai citi kādi iemesli lika viņam izdarīt pašnāvību, un otrā rītā kalpotāji atraduši Zubovu savā istabā pakārušos.
          Arī tagad vēl esot tā, ka daži cilvēki varot redzēt, ka tumšās naktīs, zvaniņiem skanot, atveras lielie pils vārti (Lauvas vārti) un laukā pa tiem dodoties seši balti zirgi ar karieti, kuru vadot pats Zubovs.

Tautas teikas

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna