Sākums tournet@tournet.lv
Pirmdiena, 18. oktobris Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Zemgales līdzenumā, 30 kilometru no Jelgavas, uz Bērzes upes labā krasta celta pils, kura nosaukta par Dobeli.
          Kā jau visām pilīm, tā arī šai apkārt rakti grāvji. Grāvju zemes zemnieki ar cepurēm nesuši pilskalnā un tā to padarījuši stipri augstāku. Pie pils celšanas strādājuši tik daudz cilvēki, ka tos izskaitīt bijis neiespējams. Tādēļ, lai pārliecinātos, vai visi ir darbā ieradušies, pilskungs licis katram strādniekam paņemt no mājām līdz vienu pupu un iesviest pilī novietotajā pūrā. Kad pūrs bijis pilns, tad kungs zinājis, ka darbos ieradušies visi zemnieki. Lai pils iedzīvotājiem nerādītos spoki, tanī iemūrēta jaunava. Tad kungs solījis sieku naudas tam, kas grib būt jaunās pils pirmais vārtu sargs. Radies arī viens naudas tīkotājs. Tam tad kungs licis iebērt sieku zelta naudas klēpī un pašu iemūrēt līdz ar visu naudu pils mūrī.

Tautas teika

          Pieci kilometri no Dobeles atrodas Zilais kalns. Par tā izcelšanos teika stāsta sekojošo.
          Tur, kur atrodas Zilais kalns, reiz dzīvoja divi milži. Vācieši gribēja tur celt pili un saveda akmeņus. Milžiem tas nepatika, un viņi nakti akmeņus aiznesa Bērzes krastā, kur tagad atrodas Dobeles drupas. Tā tas notika katru nakti. Beidzot vāciešiem apnika akmeņus vadāt, un viņi pili uzcēla Bērzes krastā. Pēc kāda laika abi milži sanaidojās un viens otru nāvīgi ievainoja. Abi apgūlās zemē un sāka plaukstām raust sev zemes virsū. Tā viņi aprakās, un Zilais kalns ir viņu kaps.

Tautas teika

          Dobeles pils tikusi nobeigta ar vara jumtu, kas saulainā dienā laistījies un bij tāli saredzams. Teika pat stāsta, ka kuģinieki, kas braukuši uz Ventspili, redzējuši to no jūras. Viņi šo jumtu arvien noturējuši par bāku, bet katrreiz, kad viņi to ņēmuši par ceļa mērķi, viņi uzskrējuši uz klintīm un kuģis aizgājis bojā. Tas atkārtojies vairākas reizes. Beidzot jūrnieki Dobeles pils vara jumtu nolādējuši. Sacēlies viesulis un aiznesis jumtu jūrā.

Tautas teika

          Dobeles pils celta vācu bruņinieku laikā. Pils tornis ir bijis ļoti augsts. Toreiz pils bruņiniekam ir bijusi ļoti skaista meita. Tēvs gribējis, lai viņa iet pie kāda kaimiņu bruņinieka, bet viņai iepaticies kāds no zemnieku jaunekļiem. Kad tēvam atklājies meitas nodoms, bruņinieks licis ieslodzīt savu meitu augstā torņa istabiņā. Tur viņa arī visu mūžu dzīvojusi. Pils tornis bijis tik augsts, ka no tā varēts pārredzēt Ventspils jūrmalu. Pils torņa istabiņā pastāvīgi dega uguns. Šī uguns bieži maldinājusi kuģus uz jūras.
          Zviedru laikā šī pils ir sagrauta, tagad tur ir tikai mūri. Zem pils atrodas veci pagrabi. Tur esot arī kāda apakšzemes eja, kas izejot virs zemes piecu kilometru attālumā no pils.

Tautas teika

          Kad senāk Dobeles pili mūrēši, tad ļaudis pie silēm ēdūši, kā jau vergi. Nesūši visus tos akmeņus ar rokām.
         Kad vēlāk pils sagruvūse, ļaudis redzēši, ka zem pils bijis tāds pagrabs. Tur stāvēse naudas kaste, uz tās sēdēši 2 melni suņi, un to kasti neviens neesot varējis dabūt ārā, neviens nedrīkstējis iet klāt. Pagraba izeja esot uz Pakaišu muižas pusi; ejas esot arī uz baznīcu nākūšas, zem Bērzes upes.
          Vienā pusdienā, vai naktī tas bijis, gājūšas tur sievietes. Uz to pagrabu stāvēse viena liela, balta sieva, tā teikūse: «Lūdzu pieduriet man kādu pirkstiņu klāt, pats pēdējs laiks!» Šīm bijšas bailes viņu aiztikt, un tā nu šī ieteikusēs: «Simts gadu esu gulēse un vēl simtu jāguļ!» un tā saplīsūse un sabirūse kā muca; viss zelts biršķējis un ar visu sievu nogājis dibenā bedrē. Kā migla nozudūse cilvēku acu priekšā.
          Tā bīse tā nauda, kas glabājas pils pagrabā.

Tautas teika

          Kādā rudens vakarā vecs vīriņš nācis mājās no Velna krogus. Netālu no Velna krogus šim vīriņam piesities melns, labi ģērbies kungs. Viņš vīriņam sacījis: «Dobeles pils pagrabā ir kaste, pilna ar zeltu un sudrabu. Ja tu viņu varēsi izvilkt, tad visa manta piederēs tev. Tikai velc atmuguriski un neskaties atpakaļ.» - «Labi,» teicis vecītis. Kādu dienu vīriņš pasaucis līdz sev draugu. Draugs stāvējis pie vārtiem, bet vīriņš gājis iekšā. Iznesis kasti no pagraba un sācis vilkt ārā no pils. Kaste bijusi pilna ar zeltu un sudrabu un bijusi ļoti smaga. Vīriņš gribējis pasaukt savu draugu, lai šis nākot palīgā vilkt. Saucot vīriņš nejauši paskatījies atpakaļ, un ko viņš tur ieraudzījis: pie durvīm stāvējuši divi lauvas, metušās virsū vīriņam un to saplosījušas gabalu gabalos. Naudas kaste sākusi slīdēt atpakaļ pagrabā, un tad pagrabs aizbiris. Daudzreiz ļaudis mēģinājuši atrakt pagrabu, bet katrreiz tikuši nosisti. Arī naudu tagad nav atradis neviens.

Tautas teika

          Visi zinājuši, ka Dobeles pilī ir nauda, bet nav varējuši dabūt, jo viņu apsargājis Dobelnieks. Kādreiz braucis vecs viriņš no Rīgas mājās. Ceļā viņš saticis vienu jaunskungu. Tas lūdzis, lai viņu pavedot. Vīriņš nav gribējis vis viņu vest, jo viņam zirdziņš bijis ļoti vājš. Beidzot viņš arī piekāpies. Līdzko jaunskungs iesēdies ratos, ķēvīte gājuse pa gaisu. Jaunskungs teicis: «Iesim zagt Dobeles pilī naudu. Paša sargātāja nav mājās, bet, ja viņš mani noķertu, tad nāc palīgā.» Netālu no pils viņi apturējuši zirgu. Jaunskungs gājis naudu zagt. Drīz viņš bijis ar naudas kasti atpakaļ. Uz Bērzes upes kreisā krasta Dobelnieks viņus panācis un sācis ar jaunskungu cīkstoties. Vecītis gājis palīgā, un viņi Dobelnieku uzvarējuši. Jaunskungs iedevis vīriņam vienu sieku naudas un jautājis: «Vai zini, kur braucot mums aizķērās ratu ass?» Vīriņš teicis, ka viņš nezinot. Jaunskungs teicis, ka ratu ass aizķērusēs aiz Dobeles baznīcas torņa. Vai nu ass būtu lūzusi, vai tornis gāzies, ja būtu stiprāki aizķēries.
          Vīriņš pārbraucis mājā un naudu nolicis pagultē. Viņa sieva ieraudzījuse naudu un iesaukusēs: «Nu tu laikam esi kādu nositis un aplaupījis!» Par naudu dabūjis zināt kungs. Viņš izsauc vīru uz muižu un prasa, kur esot ņēmis tik daudz naudas. «Kur ņēmu - sapelnīju,» vīrs atbild. - «Tu to neesi nopelnījis, bet nozadzis,» kungs saka, «to naudu es tev vairs neatdošu.» Nakti kungu kāds moca un viņš vai beidzas nost. Pie viņa gultas pienāk melns vīrs un saka: «Zodz vēl vīriņam naudu, kas nav tava! No rīta ej un atdod naudu atpakaļ! Ja neatdosi, tad vairs dzīvs nepaliksi!» Kungs no rīta atdod naudu un ir laimīgs, ka tiek no mokām vaļā.

Tautas teika

          Agrāk Dobeles pilsdrupās auguši dažādi koki un krūmi. Kokus lauzt tur bij aizliegts. Reiz divas sievietes norunājušas iet uz pilsdrupām meijās. Aizgājušas Jāņu naktī. Salauzušas savas nastas, viņas gājušas mājās. Bet pie pils vārtiem stāvējis piesiets liels melns lācis. Viņš iesitis sev ar ķepu pa ausi, un noskanējis: «Žvangs.» Viņas stipri nobaidījušās un skrējušas pie otriem vārtiem. Bet arī tur stāvējis melns lācis un iesitis sev ar ķepu pa ausi. Tā viņas skraidījušas no vieniem vārtiem uz otriem. Tomēr uz rīta pusi lāči no vārtiem pazuduši. Kad viņas pārgājušas mājās, viena no viņām saslimusi un nomirusi. Veci (audis stāsta, ka vajadzējis lāčus aizskart, tad tai vietā paliktos naudas čupa, jo pilī esot apburtas bagātības.

Tautas teika

          Gar Dobeles pili nācis reiz vēlā naktī viens muzikants. Iznācis no pils viens melns jaunskungs un saucis šo spēlēt. Jaunskungs to ņēmis pie rokas, un abi uzkāpuši uz pils aizsargmūri. Melnais pavēlējis muzikantam, lai spēlējot, cik ilgi tik varot, naudu viņš nežēlošot. Viņš tik spēlējis, bet pa to laiku viņam piebirušas pilnas kabatas zelta naudas un priekšā arī augusi naudas guba. Bet, kad sācis gailis dziedāt, muzikants nav varējis vairs paspēlēt, tad saucis, lai to noved zemē, bet neviens no pils ļaudīm nerādījies. Tad par laimi uz rīta pusi gājuši gar pili ļaudis. Tie viņu nocēluši zemē. Muzikants gājis dziedādams mājās, jo naudas tam netrūcis.

Tautas teika

           Reiz bijušas kāzas aiz Dobeles Pakaišu muižas tuvumā. Spēlmanis, vijolnieks, nācis pa ceļu uz mājām. Krietnā tumsiņā nonācis iepretim Dobeles pilij. Te iznākot viņam pretī glauni kungi un uzaicinot spēlēt, solījuši ēst, dzert un labi samaksāt.
          Vīrs bijis jau krietni dūšā, nebēdājis neko, gājis ar kungiem līdz. Sācis spēlēt dančus. Lielā zāle pilna ar dancotājiem, visi griezušies trakā sparā. Kungi nākot klāt, bāžot naudu kabatās, desas un karašas.
          Vīrs nospēlējis līdz pirmajiem gaiļiem; kad tie nodziedājuši, dancotāju tā kā palicis mazāk, pēc otrajiem gaiļiem vēl mazāk, līdz nebijis vairs neviena. Svīdusi gaismiņa, kad, pametis skatu visapkārt, vīrs redzējis, ka sēd uz karātavu platformas kantes, apkārt mētājas stikli, striķi un visāda draza. Saucis palīgā ļaudis, ka var tikt zemē.
          (Teicējas mātes senčos tas spēlmanis bijis, kāds tēvu, tēvu, tēvu tēvs - Dobeles fūrmanis, kas dzīvojis vecajā pasta namā.)

Tautas teika

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna